“Lapsas ielejā” ir jaunākais Zvaigzne ABC izdotais Šarlotes Linkas romāns, kuru gaidīju ar nepacietību, kā ikvienu no vācu rakstnieces darbiem. Darbība sākas ar idilliskas, nomaļas Anglijas ielejas aprakstu. Mazs zēns tajā nejauši atrod tikai sev vien zināmu paslēptuvi – lapsas alu, un tūristiem tikpat kā neatrodamā ieleja kļūst par Lapsas ieleju. Pēc vairākiem gadiem zēns atgriežas Lapsas ielejā, taču jau kā pieaudzis vīrietis vārdā Raiens – vīrietis, kurš ir pastrādājis noziegumu. Senā paslēptuve ala kļūst par cietumu Vanesai, kuru Raiens ir nolaupījis ar mērķi prasīt izpirkuma maksu Vanesas vīram. Apstākļu sakritības rezultātā Raienu drīz apcietina policija un viņam nav iespējas atbrīvot Vanesu. Baidoties no lielāka soda, viņš nevienam neatklāj savu baiso noziegumu un klusē vairākus gadus, kamēr pagātne atkārtojas un līdzīgos apstākļos atkal pazūd sieviete.
Šis romāns nav tik psiholoģiski niansēts kā “Otrs bērns” vai “Māsu nams”, tomēr katram Šarlotes Linkas darbam piemīt sava noskaņa. Arī šajā meistarīgi savērptajā stāstā jaušamas autorei tik raksturīgās tēmas – klusi slēptas psiholoģiskas traumas un cilvēku savstarpējo attiecību trauslā robeža, kuras pārkāpšana bieži vien noved pie traģēdijas un liktenīga gala iznākuma. Atsevišķi momenti spēj sagādāt īstas šaušalas, kas ir tieši tas, kas mani pievelk Linkas darbos.
Šis darbs diezgan lielā mērā sasaucas ar citu Linkas romānu “Kad klusums beidzas”. Cik gan daudz mēs īstenībā zinām par citu cilvēku dzīvēm, pat ja tie ir mūsu draugi? Kas slēpjas aiz ideālajām ģimenēm, kas ārēji lepojas ar skaistu fasādi, bet iekšienē valda pavisam necilvēcīgi apstākļi? Kāpēc cilvēki ir tik aizņemti ar sevi un savām likstām, ka nevēlas ievērot citu problēmas, līdz jau ir par vēlu?
Kā jau ierasti Linkas romānos, līdz pat grāmatas beigām lasītājs tiek turēts neziņā par lietu patiesajiem apstākļiem un īstajiem vaininiekiem un arī šoreiz visi mani minējumi izrādījās kļūdaini, kaut patiesība, šķiet, bija tepat vien deguna galā. Var tikai apbrīnot Linkas spēju radīt tēlus, kas šķiet tik reāli un patiesi, ka vēl kādu laiku pēc grāmatas izlasīšanas dzīvo lasītāja prātā, vērpdami tālāk savus traģiskos vai ne tik traģiskos likteņus. Noteikti iesaku šo darbu tiem, kam patīk spriedzes pilni romāni, kas ievelk sevī līdz vēlai naktij un neatlaiž, līdz aizšķirta pēdējā grāmatas lappuse.
Atsauksmes par citiem romāniem:
Kārtējais lieliskais kriminālromāns: Šarlote Linka “Pieviltā”
Mans pēdējo gadu labākais atklājums – ŠARLOTE LINKA
Grāmata saņemta no apgāda “Zvaigzne ABC”, no vācu valodas tulkojis Ingus Liniņš. Viedokli par blogā apskatītajām grāmatām nekādos apstākļos neietekmē sadarbība ar izdevniecībām.
Ooo,paldies. Man ļoti patika “Māsu nams”, ka to iegādājos gadu vēlāj arī sev. Bet citus Linkas darbus lasījusi vēl neesmu. Būs jāizmēģina. 😉
Noteikti iesaku “Kad klusums beidzas” – pats darbības sākums ir daudzsološi šaušalīgs. Arī “Rožu kopēja”, “Otrs bērns”, “Un mīla nebeidzas” ir lieliski.
Varbūt, ka būs jāpamēģina šī rakstniece, jo tik populārais Jū Nesbē man tik dikti neiet pie sirds, bet kādu labu krimiķi reizēm gribas. Ar ko no Linkas jāsāk? Vai viņas darbiem ir kāda obligātā secība?
Es ieteiktu sākt ar “Rožu kopēja” vai “Māsu nams” un tad ķerties pie “Kad klusums beidzas” un pārējiem darbiem. Es sāku ar darbu “Un mīla nebeidzas” – tas gan nav detektīvs un trilleris, drīzāk vēsturisks dzīves un mīlestības stāsts, bet man iepatikās autores rakstīšanas stils un es turpināju ar pārējiem latviski izdotajiem darbiem. Secība nav jāievēro, ja vien netiek lasīta triloģija (“Vētru laiks”, “Mantinieki”, “Savvaļas lupīnas”), par to gan nevaru izteikties, jo neesmu lasījusi, zinu tikai, ka tā ir dzimtas sāga.