CEĻOJUMS UZ TATRIEM UN ZAKOPANI: PILSĒTA AR PŪĶA ALU, PĀVESTS NO SĀLS UN JŪRAS ACS KALNU SEJĀ

Lai baudītu kalnu pārgājienus un elpu aizraujošus kalnu skatus, nemaz nav jādodas uz Alpiem. Salīdzinoši tuvāki ir Tatru kalni pašos Polijas dienvidos. Ar galamērķi Zakopane, pa ceļam dažas stundas paviesojoties Krakovā, devāmies sešu dienu ceļojumā ar auto uz Polijas Tatriem.

Ceļojuma maršruts: Jēkabpils-Krakova-Zakopane-mājupceļš  (1070 km vienā virzienā) 

Laiks: 1. – 6. oktobris, 2014.gads

Pilsēta ar leģendu par pūķi – Krakova

Krakovu pamatoti uzskata par vienu no skaistākajām Polijas un Eiropas pilsētām. Laimīgā kārtā Krakova atrodas tieši pa ceļam uz Zakopani un ir ideāla vieta, lai pārnakšņotu un otrā rītā uz dažām stundām ļautos pilsētas burvībai. Lielisks veids, kā pāris stundu laikā mazliet vairāk iepazīt kādreizējo Polijas galvaspilsētu, ir tūristiem domātā bezmaksas tūre pa pilsētas centru zinoša gida pavadībā. Tūres angļu valodā notiek divas reizes dienā – plkst. 10 un 15:30, nav nepieciešams pieteikties iepriekš, vienkārši jāierodas pulcēšanās vietā pie Sv. Marijas baznīcas, Krakovas viduslaiku tirgus laukumā (http://freewalkingtour.com).

Ekskursijas laikā var uzzināt vairāk, kā staigājot uz savu roku. Gids parāda, kur Krakovā meklējams pūķa kauls un pūķa ala, kā arī vedina aplūkot tūristu visvairāk zagto suvenīru Polijā (nazis, kas pakārts tirgus laukuma centrālās ēkas arkā, tiek nočiepts vismaz 14 reizes gadā, ja ticam teiktajam). Var paklausīties leģendu par taurētāju, kas joprojām no Sv. Marijas baznīcas vairākas reizes dienā pūš tauri, taču aprauj melodiju pusceļā. Baznīcas tornis viduslaikos pildīja sargtorņa funkcijas. Teika vēsta, ka reiz tornī sargs ieraudzījis tuvojamies tatāru pulkus un, pildot savu pienākumu, sācis taurēt trauksmi, līdz viņa kaklā ietriekusies kāda tatāra raidīta bulta. Pilsētnieki uzbrukumu atvairījuši un par godu savam varonim iedibinājuši tradīciju katru stundu no lielā baznīcas torņa skandēt taures signālu – “Heinālu”. Krakovā atrodas otra vecākā universitāte Eiropā – Jagelonijas universitāte dibināta 1364.gadā, tajā savulaik savus soļus spēris arī ievērojamais astronoms Nikolajs Koperniks. Visbeidzot ekskursija noslēdzas pie Vāveles pils – bijušo Polijas karaļu rezidences, kas fascinē ar dažādo arhitektūras  stilu sajaukumu.

Veļičkas sāls raktuves

Pavisam netālu, 10 km no Krakovas centra, apdzīvotā vietā Veļičkā atrodams savdabīgs apskates objekts – UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautās Veļičkas sāls raktuves (www.wieliczka-saltmine.com). Ja rodas iespēja, noteikti iesaku apmeklēt šo unikālo vietu. Ieejas maksa ir salīdzinoši augsta – 79 zloti jeb ap 20 eiro no cilvēka, taču ir tā vērts. Pie ieejas gide nobrīdina, ka ekskursijas garums būs 3 stundas (lieliski, vismaz nav žēl 20 eiro!) un mūsu ilgā ekskursija aptvers tikai 1% no kopējā raktuvju lieluma (kopējais eju garums ir ap 280 km). Uzliekam austiņas, lai katrs skaidri dzirdētu gides teikto un dodamies lejup septiņus gadsimtus senajās raktuvēs, jā, bez nekāda lifta.

Sākumā kāpjam 60 m dziļumā līdz pirmajam raktuvju līmenim pa vītņu kāpnēm ar 400 pakāpieniem, kas šķietami ved tumšā bezdibenī, līdz kāpnes beidzas un nonākam neparastā sāls pasaulē, kur pašauros, ar koka baļķiem nostiprinātos, pelēcīgos sāls gaiteņos ik pa laikam izveidotas nišas ar dabiska lieluma sāls skulptūrām, kas ataino kādreizējo raktuvju strādnieku darba dzīvi, apmeklējam arī plašākas vietas ar sāls ezeriem un augstu virs galvas izbūvētām koka sastatnēm. Sāls pelēcīgās un baltās nokrāsās ir visur – uz grīdas, sienām, koka baļķiem, griestiem un pazemes ezeriņos.

Veļičkas raktuvēs atrodamais sāls ir 14 miljonus gadus sens.  Starp citu, sāls ieguve raktuvēs izbeigta nemaz ne tik sen – 1996.gadā. Vēl raktuvēs ir izveidotas kapelas ar krāšņām lustrām un pat baznīca, kurā notiek visiem par brīvu pieejami dievkalpojumi un kurā var aplūkot dažādas no sāls izgrebtas reliģiska rakstura ainas un pat bijušā pāvesta Jāņa Pāvila II sāls skulptūru.  Dziļi zem zemes ierīkots arī  restorāns, muzejs, 5D kino ar filmiņu par sāls ieguvi, ārstniecības iestāde bronhiālās astmas un dažādu augšējo elpceļu slimniekiem. 135 metru dziļumā izvietota arī viesnīca un SPA komplekss. Raktuvēs nemaz nav tik auksts, kā varētu likties, virsdrēbes nav nepieciešamas, pilnīgi pietiek, ja mugurā ir džemperis vai jaka.

Zakopane

No Krakovas un sāls raktuvēm ceļš ved uz 100 km attālo Zakopani – Polijas kalnu slēpošanas, alpīnisma un tūrisma pilsētu, kas atrodas pašā Tatru kalnu pakājē, 700 – 1000 m augstumā vjl. Zakopane nav liela, pēc vienas dienas dzīvošanās jau skaidri apjaušam mūsu ceļojuma stratēģiski svarīgo punktu atrašanās vietu – galveno ielu Krupowki, Kuznici, no kuras ikdienu startē pacēlājs uz Kasprowy Wierch virsotni un lielisku ēstuvi pa ceļam uz naktsmītni (Karczma Burniawa). Zakopane ir pārsteidzoši mīlīga, ar apburošām koka mājiņām, tik līdzīgām viena otrai un vienojošām, ka visa pilsēta šķiet kā izkāpusi no pasaku grāmatas. Izskatās, ka Ziemassvētku lampiņas netiek novāktas vispār un daudziem namiņiem arī tiek iedegtas nakts laikā, neskatoties uz to, ka mūsu ceļojuma laiks ir  oktobris.

Lai tiktu pie pilsētas un kalnu taku kartēm, vērts apmeklēt tūrisma informācijas kiosku pilsētiņas galvenajā ielā Krupowki. Krupowki ielas galā iespējams ar nelielu pacēlāju uzbraukt Gubalowka kalnā, no kura 1120 m virs jūras līmeņa augstās virsotnes var pavērot Zakopanes ainavu, tomēr, ņemot vērā miglaino laiku, neizmantojam šo pacēlāju, bet gan uzreiz dodamies uz Kuznici, kur ar vienu no vecākajiem pacēlājiem Eiropā uzbraucam 1987 m augstumā līdz Kasprowy Wierch virsotnei. Tajā iespējams arī uzkāpt no Kuznices vai citas vietas, taku izvēle ir liela un tās ir labi marķētas, tāpēc apmaldīties gandrīz nav iespējams.

Lai arī diena ir miglaina un tāpēc sākotnējais optimisms nedaudz noplacis, tomēr, paceļoties augstāk, pacēlājs laimīgā kārtā iznirst virs mākoņiem un kalnu taku mīļotājus apspīd ilgi gaidītā saules gaisma. Zakopani un lejā esošās ielejas joprojām sedz miglas jūra, taču te, augšā, skatam paveras dzidrā gaisā peldošas kalnu virsotnes un līkloču takas visā savā diženumā. Līdzenumā augušam cilvēkam kalni tomēr ir kaut kas īpašs un saviļņojošs. Ik pēc brīža pāri kalnu mugurām, arī mūsu takai, pārveļas dzestra miglas mākoņa plūsma, kas uz brīdi aizsedz skatu un liek mazliet nodrebināties. Un arī cilvēki kalnos ir īpaši, katrs pretimnācējs sveicina un jau pēc laika tu pats mēģini poļu valodā izteikt sveicienu cześć.

No Kasprowy Wierch izvēlamies doties lejā pa sarkani marķētu taku, pa ceļam paķerot Kondracka Kopa virsotni 2005 m vjl, no kuras paveras elpu aizgrābjoši skati (kā no pārējiem 90% vietu, kur nokļūstam ceļojuma laikā). Pēc tam dzelteni un vēlāk zili marķēts ceļš ved diezgan strauji lejup pa akmeņiem izliktu taku, miglas dēļ diemžēl neredzam zemāk esošās ielejas un aizas, līdz ar to kāpšana lejup šķiet droša. Lai arī rudens Tatru kalnos ir nesezonas periods, tūristu ir diezgan daudz, it sevišķi to pieplūdums jūtams nedēļas nogalē, turklāt vismaz 90% no tūristiem ir paši poļi, kuri brīvdienas izlēmuši pavadīt kalnos, baudot Zakopanes viesmīlību.

Cauri pasaku mežam

Otrās dienas pārgājiens Tatru kalnos atkal iesākas no Kasprowy Wierch virsotnes. Laiks augšā  ir vēl miglaināks nekā iepriekšējā dienā, tādēļ doties pa kalnu virsotnēm nav jēgas un izvēlos taku, kas sola garum garu lejupceļu piecu stundu garumā (dzelteni marķēta taka līdz Hala Gasienicova, pēc tam zaļi marķēta līdz Rowien Waksmundzka un tālāk uz Rusinowa Polana). Pirmās stundas laikā jāsoļo pa stāvu nogāzi līdz romantiski mežonīga izskata atpūtas namiņam, kas ir pamatīgi piestūķējies pilns ar cilvēkiem. Nevar saprast, kas notiek sezonā, ja jau nesezonā valda tāda burzma. No atpūtas namiņa ceļš ved pa zaļi marķētu maršrutu tieši mežā iekšā. Uz meža takas tūristu ir pavisam maz un sajūta ir patīkami vientulīga, apkārt valda klusums, miers un kalnu upīšu tīkamā čalošana ielejās kaut kur mežaudzēs un miglā zem kājām.

Pati taka ir interesanta, vietām to veido kārtīgi izlikti akmeņi, citur milzīgi izmētāti bluķi, kuriem jārāpjas pāri, dažbrīd jātiek pāri straujām kalnu upītēm un jāsoļo pa dubļainām nogāzēm, kur taku vēl tikai gatavojas ierīkot. Pārgājiens piecu stundu garumā pasaku mežā ir lielisks un nogurumu praktiski nejūt. Takas lejasposmā mežā uzbūvēta maza koka baznīciņa, kuras fasādē redzams bijušais Romas pāvests Jānis Pāvils II. Starp citu, fakts, ka poļi ļoti lepojas ar savu pāvestu, Polijā ir redzams praktiski visur.

Zakopane piedāvā daudzveidīgas atpūtas iespējas vakaros pēc kalnu pārgājieniem: var doties palaiskoties kādā no daudzajiem omulīgajiem pilsētas krodziņiem vai pastaigāt pa Krupowki ielu un pilsētas centru. Termālo baseinu Termy Bukovina apmeklējums apmēram 15 km attālumā no Zakopanes ir tieši tas, kas vajadzīgs patīkamam dienas noslēgumam. Daļa no 12 baseiniem atrodas ārā, un, sildoties āra baseinā ar ūdens temperatūru 38 grādi, Tatri nekur tālu nav jāmeklē – skatam paveras tumsā grimstošās, mežiem klātās kalnu virsotnes.

Smaragdzaļā Jūras acs

Par laimi, pēdējā ceļojuma diena Zakopanē ataust saulaina un daudzsološa. Šīs dienas galamērķis ir viens no apmeklētākajiem objektiem – Morskoe oko ezers jeb Jūras acs. Līdz ezeram var tikt divējādi – ejot kājām apmēram astoņus kilometrus no stāvlaukuma (samaksājot tikai par automašīnas stāvvietu 20 zl un ieejas maksu Tatru nacionālajā parkā 5 zloti) vai braucot ar zirgu pajūgu, kas pietur divus kilometrus pirms Morskoe oko (brauciens gan izmaksās ap 10 eiro vienam cilvēkam).

Neesam slinki, tāpēc čāpojam kājām un nekādas vainas, jo laiks ir satriecoši labs, apkārtējie skati vēl labāki un astoņi kilometri pa skaistu kalnu ieskautu ceļu tāds nieks vien šķiet.

Pēc pusotras stundas esam klāt pie izslavētā kalnu ezera – kā smaragdzaļa pērle tas mirdz apkārtējo kalnu diadēmā. Ezera krastā ierīkots tūristu atpūtas namiņš ar ēstuvi un hostelis, cilvēku drūzma ir diezgan liela, vairums ļaužu šeit rīko omulīgas pusdienu pauzes un redzam pat jaunlaulātos, kuri fotogrāfējas ezera malā. Apkārt ezeram ierīkota taka, kas dāvā lielisku iespēju aplūkot jūras aci un apkārtesošo kalnu fantastiskās virsotnes no dažādiem skatupunktiem.

No ezera otras puses pusstundas laikā iespējams uzkāpt augstāk līdz mazākam ezeriņam, savukārt no tā tālāk ceļš ved uz 2499 m augsto Rysy virsotni, kas ir par puskilometru augstāka par Kasprowy Wierch un pievārējama trīs stundās (tikpat arī atpakaļ).  Lai kā gribētos uzkāpt, tomēr laika trūkums un fakts, ka daļa ceļa tikšanai virsotnē aprīkota ar ķēdēm, liek atstāt Rysy virsotnes iekarošanu uz nākamo reizi.

Mājupdošanās ir mazliet skumīga, jo žēl pamest iedvesmojošos kalnus, pasaku mežus un skarbās, aizraujošās kalnu takas, taču spārno doma, ka gūtie iespaidi ilgi paliks atmiņā. Uz atvadām uzkāpju 1206 m augstajā Nosal virsotnē (zaļi marķēta taka pirms Kuznices pacēlāja). Nosal virsotne dāvā apbrīnojami skaistu skatu uz Zakopanes ieleju un mežiem klātajām kalnu mugurām, un jau zinu, ka es te noteikti atgriezīšos.

Noderīga informācija citiem ceļotājiem:

Ceļojuma maršruts: Koknese – Krakova – Veļička – Zakopane – Koknese. Attālums no Kokneses līdz Zakopanei ir 1070 km. Izbraucot plkst. 4:00 no rīta, Krakovas viesnīcā ieradāmies ap 20:00.

Nobrauktais attālums kopā – ap 2400 km.

Krakovā palikām uz vienu nakti viesnīcā B&B Couples, nekas ekskluzīvs, taču vienai naktij der, cena 24 eiro ar brokastīm, kuras atnes uz istabu.

Termālie baseini Termy Bukovina apmēram 15 km attālumā no Zakopanes ir tieši tas, kas vajadzīgs patīkamam dienas noslēgumam pēc nogurdinošiem pārgājieniem kalnos. Āra baseinā ūdens temperatūra ir ap 38 grādiem, kopā akvaparkā ir ap 12 baseiniem. Atšķirībā no mūsu akvaparkiem, šeit saunas izmantošana nav iekļauta cenā, bet, ja ir karsts baseins, tad sauna nemaz nav vajadzīga (http://www.termabukowina.pl).

Zakopanē nakšņojām viesnīcā Willa Marta M, atrodas nostāk no Zakopanes centra, bet tuvu Kuznicei un pa ceļam uz Bukovinas termālajiem baseiniem. Numuriņš mājīgs, tīrs, aprīkots ar tējkannu un traukiem, ļoti atsaucīgi saimnieki, pagatavoja mums sviestmaizes līdzņemšanai, kad pateicām, ka viesnīcu pametīsim agri no rīta bez brokastīm. Cena par nakšņošanu – 27 eiro ar brokastīm par divvietīgu istabu.

Lieliska ēstuve – krodziņš Karczma Burniawa Oswalda Balzera ielā 2 – brīnišķīgas, biezas picas (ar vienu pietiek diviem cilvēkiem) un labākā karstā šokolāde pasaulē, kādu esmu baudījusi. Iegriezāmies tur trīs reizes. Cenas pat ļoti labas – 7-10 eiro par vakariņām diviem.

Patīkams krodziņš atrodams arī Krupowki ielā –Zbojeckie jadlo, kur ēdamlietas tirgo uz svara. Pieņemu, ka gandrīz katrā Zakopanes krodziņā ir laba atmosfēra un gards ēdiens, mēs bijām tikai divos minētajos, bet arī citi uz galvenās ielas  izskatījās labi apmeklēti un sestdienas vakarā pilni ar cilvēkiem.

90 % no Zakopanes tūristiem mūsu ceļojuma laikā (oktobra sākumā) bija poļi, it sevišķi tūristu pieplūdums bija jūtams nedēļas nogalē.

Izmaksas vienam cilvēkam:

• Veļičkas sāls raktuves – 79 zl (21 eiro)
• Kuznices pacēlājs uz Kasprowy Wierch – 46 zl (11 eiro)
• Termy Bukovina termālie baseini – 40 zl (10 eiro)
• Akvaparks Zakopanē 2 h – 30 zl (7 eiro)
• Nakšņošana 1 nakts Krakovā, 4 naktis Zakopanē – 286 zl (70 eiro vienam)
•  pusdienas, vakariņas abiem – 188 zl (EUR 50)

Kopējās sešu dienu ceļojuma izmaksas diviem cilvēkiem ar auto – ap 500 eiro.

 Noderīgas interneta adreses:

www.likealocalguide.com/blog/top-10-best-free-things-to-do-in-krakow/

www.tatri.lv/info/lv/katalog/Rietumu_Tatri/Zakopanes_Tatri/2_3/Uz_Giewont/2

www.tatri.lv/info/lv/katalog/Rietumu_Tatri/Zakopanes_Tatri/2_3/Uz_Kasprowy_Wierch/1

www.discoverzakopane.com

Foto: Māra Bitāne