Laimīgas mīlestības romāniste. Džeina Ostina “Prāts un jūtas”

Angļu rakstniece  un  romāniste Džeina Ostina (1775 – 1817) ir  viena no manām iecienītākajām autorēm. Viņas ievērojamāko darbu sarakstā ir 6 romāni: „Prāts un jūtas” (1811), „Lepnums un aizspriedumi” (1813), „Mensfīldpārka” (1814), „Emma”(1816), „Nortangeras abatija” un „Prāta apsvērumi” – publicēti 1818.gadā  jau pēc rakstnieces nāves. Savu pirmo romānu „Prāts un jūtas” („Sense and sensibility”) Džeina Ostina iesāka rakstīt 1795. gadā, taču līdz pirmpublicēšanai 1811. gadā to pilnīgi pārstrādāja un  mainīja arī virsrakstu, kas sākotnēji bija „Elinora un Meriena”. Radās grūtības ar grāmatas izdošanu, jo neviens negribēja riskēt, publicējot nezināma autora, turklāt lēdijas, darbu. Ar Džeinas brāļa Henrija palīdzību tomēr izdevās pierunāt mazpazīstamu izdevēju Tomasu Edžertonu izdot romānu tūkstoš eksemplāros. Romāns tika publicēts nevis ar autores īsto vārdu, bet ar pseidonīmu „A Lady”. Atsauksmes par grāmatu no kritiķu puses bija lieliskas. Autore tika dēvēta par izcilu cilvēku raksturu pazinēju, recenzenti slavēja viņas asprātību, dzīves pazīšanu un sievietes dabas pārzināšanu.

Romāna darbība iesākas Eseksas grāfistē, kur dzīvo Dešvudu ģimene – vecāki un trīs meitas, no kurām divas – Elinora un Meriena – jau sasniegušas  precību gadus. Pēc Dešvuda kunga nāves atraitne ar bērniem spiesta dzīvot trūcīgos apstākļos. Dešvuda kunga dēls no pirmās laulības Džons nav sevišķi ieinteresēts materiāli uzturēt radinieces, tādēļ Dešvuda kundze ar meitām pārceļas uz Devonšīru un apmetas nelielā namiņā sava attāla radinieka Džona Midltona zemes īpašumā. Gan Merienai, gan Elinorai turpmāk nākas izjust pirmos mīlestības radītos pārdzīvojumus un lēnām soli pa solim apjaust, ka viņu pieņēmumi par laimīgu mīlestību nebūt neatbilst realitātei.

Šis romāns rosina pārdomas par to, kā dzīves grūtību un pārdzīvojumu rezultātā var pilnīgi mainīties cilvēka pasaules, mīlestības un dzīves uzskati. Romāna nosaukums top skaidrs, tiklīdz lasītājs tiek iepazīstināts ar abu māsu jūtu pasaulēm – Elinora savas emocijas iegrožo ar prāta palīdzību, bet Meriena ļaujas fantāzijām,romantiskām jūtām un pārspīlētām emocijām, grūtību brīžos nespējot slēpt savu izmisumu atšķirībā no vecākās māsas.

Tā kā romānam ir laimīgas beigas, varētu rasties jautājums, vai Ostina neskatās uz dzīvi pārāk romantiski un nereāli, jo dzīvē ne vienmēr viss beidzas ar kāzām un laimīgu dzīvošanu līdz mūža galam. Pasaules literatūrā lielākā daļa slavenāko un visbiežāk lasīto darbu ir traģiskas beigas, un rodas iespaids, ka literatūras vēsturē uz mūžīgiem laikiem rakstnieks ar savu garadarbu iekļūst, uzrakstot iespējami lielāku traģēdiju. Ostinas darbu nevar saukt par traģēdiju, taču tajā ir daudz pārdzīvojumu un ciešanu pasaules varenākā spēka – mīlestības dēļ. To visu izdzīvojot, arī lasītājam ir patīkami kopā ar romāna galvenajiem varoņiem piedzīvot laimīgas beigas.

Šo grāmatu esmu lasījusi jau vairākas reizes, un manā izpratnē par labas kvalitātes literatūru liecina tas, ka ik pa laikam rodas vēlme atkal to pārlasīt. Tāpat ir taisnība tiem, kas apgalvo, ka lasot vienu un to pašu grāmatu, katru reizi var atklāt kaut ko pavisam jaunu, galvenokārt tāpēc, ka lasītājs pats jau ir mainījies, ir mainījusies viņa pasaules izjūta, iespējams, viņš pievērš uzmanību jau pavisam citām lietām, darbībām un rīcībām un tādēļ saskata grāmatā jaunas nianses, pavisam citus pavērsienu un slēptos sabiedrības tikumus, netikumus un ļaunprātības. Šis stāsts ir ne tikai par mīlestību.   Tas ir arī stāsts par ģimenes saitēm, par māsu rūpēm vienai par otru,  par cilvēka dabu. Tas ir vēstījums par to, kā mēs panesam dzīves un likteņa uzspiestās likstas, kā rīkojamies, zaudējot sirdij visdārgāko.

Otro vai trešo reizi pārlasot grāmatu, pieķēru sevi jūtam nelielu neiecietību pret vairākiem galvenajiem varoņiem, sevišķi pret Elinoru un Edvardu. Absolūta nerunāšana par savām jūtām, uzspēlēta vienaldzība, bezierunu paklausība nerakstītiem augstākās sabiedrības likumiem, savas laimes un savu vēlmju pilnīga ignorēšana. Tikai tad, kad apstākļi iegrozījušies tā, ka iespējams piepildīt savas ieceres un kvēlākos nodomus, tikai tad galvenie varoņi jūtas tiesīgi atklāt savas jūtas un saderināties.  Neskatoties uz šo savu neiecietību, romāns tomēr ir un būs manā mājas bibliotēkā, jo iemieso tās vērtības, kas man ir svarīgas labā literatūrā.

Piebildīšu, ka šis Džeinas Ostinas romāns ir viens no visbiežāk ekranizētajiem darbiem. Pēdējās ekranizācijas uzņemtas 1995.gadā un 2008.gadā. Daudzi, tajā skaitā arī es, par labāko atzīst tieši 1995.gadā uzņemto filmu, kurā galvenās lomas  izcili atveido ievērojama angļu aktieru buķete –  Emma Tompsone, Keita Vinsleta, Hjū Grānts un Alans Rikmans. Poteriādes mīļiem varu atgādināt, ka E.Tompsone un A.Rikmans Harija Potera filmās atveidoja profesori Triloniju un profesoru Strupu.

Iesaku izlasīt grāmatu un noskatīties kādu no ekranizācijām gan tiem, kam nav vienaldzīga 19.gadsimta angļu literatūra, gan tiem, kas vēlas izjust patiesu līdzpārdzīvojumu.