Teiksma par Jukonu: 3200 kilometri laivā pa zeltraču upi

teiksma par jukonu kīlings ar laivu pa upi

Divi vīrieši un viena sieviete vēlas kanoe laivā pieveikt dižo Jukonu, šo Aļaskas un Ziemeļrietumkanādas dzīvības artēriju, izbraucot upi no iztekas līdz pat grīvai. Viņiem jāveic 3200 kilometri cauri Kanādas un Aļaskas mežonīgajiem apvidiem. Divi izkāpj krastā… tikai Andreass Kīlings iztur līdz galam. Nedēļām un mēnešiem ilgi dēkaiņi ir pilnīgi vieni valdzinošajos, bet arī bīstamajos Tālo Ziemeļu plašumos. Viņi tiekas ar lāčiem, aļņiem un vilkiem, cīnās ar krācēm un moskītu apsēstiem purviem. Patīkamas pārmaiņas totālajā vientulībā vieš retās tikšanās reizes ar cilvēkiem, kas dzīvo pie upes – ar zeltračiem, indiāņiem, kolonistiem un eskimosiem.

Aizraujošs darbs, kas paliek atmiņā daudzu iemeslu dēļ. Pirmkārt, dabas skaistums un diženums, ko pašam gribas piedzīvot, esot prom no civilizācijas un baudot vien to, kas paša sarūpēts vai atrasts dabā. Arī šajā grāmatā starp rindiņām var izlasīt to pašu domu, ko citās grāmatās par cilvēkiem, kas vairākus mēnešus izraujas no civilizācijas un klejo pa neapdzīvotiem, pirmatnīgiem apvidiem – esot ciešā kontaktā ar dabu, tu, cilvēks, kaut kur dziļi zemapziņā jūties kā atgriezies sākotnē, mājās, tur, no kurienes tu esi nācis un kurp arvien tiecas tava sirds.

Otrkārt, ļoti labi, ka autors neliekuļojot un neslēpjoties, apraksta arī ķildas un radušos konfliktus ar saviem ceļabiedriem. Es pieņemu, ka mainoties apstākļiem, mēs kļūstam daudz emocionālāki, jo skarbos, neikdienišķos apstākļos cilvēks piedzīvo daudz saasinātākas emocijas, kas laužas uz āru, un gribot negribot rodas strīdi ar cilvēkiem, ar kuriem diendienā esi spiests būt kopā. Andreasu pamet abi divi sākotnējie ceļabiedri. Tomēr arī ceļojot vienam, konfliktu nerodas mazāk, tikai nu tie ir pašam ar sevi. Ceļojot vienatnē bez citu sabiedrības, vientulīgā pirmatnībā, cilvēks nokļūst tūkstošiem gadu senā pagātnē, kad viņa prātu nenodarbināja datori, epasta ziņojumi, mobilā telefona ziņas, kredīti, naudas pelnīšana, realitātes šovi utm. Un rodas jautājums, kas TAD nodarbina cilvēka prātu – eksistenciāli jautājumi par dzīves jēgu, primitīvas domas par ēdiena sagādi un siltumu, vēlme pēc civilizācijas labumiem, domas par savu līdzšinējo dzīvi? Atbilde katram jāatrod pašam.

1 Comment

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *