Grāmata ar intriģējošo nosaukumu „PASAULE BEZ MUMS” mani uzrunāja, kad bez iepriekšēja nodoma biju iegājusi Jāņa Rozes grāmatnīcā palūkoties, ko labu varētu iegādāties palasīšanai. Īpaši ilgi nedomājot, šķīros no 3 eiro, lai iepazītos ar Alana Veismana apjomīgo pētījumu par to, kāda būtu pasaule, ja no tās virsmas kādu dienu pazustu visa cilvēce.
Nereāls, fantastisks pieņēmums? Var jau būt, taču grāmatas ideja ir visai loģiska. Autora doma ir parādīt, kā pasaule turpinātu eksistēt bez cilvēka līdzdalības. Nav šaubu, ka gadsimtu gaitā cilvēks ir pratis ielīst gandrīz ikvienā pasaules stūrītī, sabūvējis grandiozas celtnes, izmainījis veselas ekosistēmas un izveidojis atkritumu kalnus, kas vēl daudzus desmitus tūkstošu gadu paliks kā liecība par cilvēces nebeidzamo, mantkārīgo dzīšanos pēc absurdām ērtībām, plastmasas mantām un luksusa dzīvesveida uz vides rēķina.
Autors apskata dažādas tēmas, no kurām katra ir tik plaša, ka varētu aprakstīt atsevišķā grāmatā. Lai prognozētu nākotni, reizēm der palūkoties pagātnē un salīdzināt, kas šodien ir mainījies, salīdzinot ar pagājušajiem gadsimtiem. Saistoša un aizraujoša ir nodaļa par zudušo zvērnīcu, kurā Veismans apraksta grandioza izmēra sliņķus, skudrulāčus, aļņus un tīģerus, kas kādreiz klejojuši pa sauszemi, un meklē cēloni lielo zīdītāju izmiršanai.
Dzīvnieks svēra veselu tonnu, un tomēr tas bija vismazākais no visām piecām sliņķu sugām, kuras apdzīvoja Ziemeļamerikas kontinentu no Jukonas līdz Floridai. Floridā sastopamais sliņķis, kas lielumā līdzinājās mūsdienu zilonim, svarā pārsniedza 3 tonnas.
Fantastikas filmās esam redzējuši cilvēces pamestas pilsētas, kuras lēnām pārņem dabas pasaule. Vīzija par pilsētu likteni bez cilvēkiem ir visai bēdīga un tam kā piemērs kalpo pamestā un pussabrukusī Pripetes pilsēta Ukrainā un klusuma apņemtais viesnīcas komplekss Varošā, Kiprā.
Lielu grāmatas daļa aizņem nodaļa par polimēriem jeb plastmasas izstrādājumu bioloģisku nesadalīšanos, lielu piesārņojuma apjomu piekrastēs un jūrās, ietekmi uz auglību un plastmasas daļiņu uzkrāšanos jūras organismos. Daudzi fakti rosina lasītāju pētīt tālāk pašam, meklēt informāciju, lai pārbaudītu pārsteidzošos autora minētos faktus un to pareizību.
Tā kā riepa sastāv no vienas vienīgas molekulas, to nav iespējams izkausēt un pārsvērst par kaut ko citu.
Daudz iepriekš nezināmu faktu autors min par atkritumu veidiem (ASV atkritumu izgāztuvēs lielāko daļu aizņem celtniecības materiāli un papīrs, nevis plastmasa), to ietekmi uz dzīvnieku pasauli un paša cilvēka veselību.
Mēs bijām iedomājušies, ka plastmasas daļiņas tiks samazinātas tiktāl, ka pāri būs palicis tikai pulveris, bet sapratām, ka, jo plastmasas daļiņas vairāk sarūk, jo mūsu problēmas pieņemas spēkā.
Pētījuma rezultāti atklāja, ka pasaules tirdzniecības flote katru dienu jūrās un okeānos bez sirdsapziņas pārmetumiem izgāž aptuveni 39 tūkstošus plastmasas konteineru.
Interesanti aprakstīts naftas izstrādājumu ražošanas rūpnīcu liktenis bez cilvēka klātbūtnes, kas notiks soli pa solim, ja vienā momentā rūpnīcas neviens vairs neuzrauga. Tieši tas pats ar atomreaktoriem. Ja pilsētas vai kanalizācijas sistēmas paliek bez uzraudzības, bēda nav tik liela kā atomelektrostaciju pamešanas gadījumā. Papildus šīm jomām, autors apskata, kas paliks pāri no kultūraugiem, arhitektūras pieminekļiem, kultūras mantojuma, dzīvnieku sugām un paša cilvēka pēdām uz Zemes.
“Pasaule bez mums” noteikti ir labs palīgs lielākai izpratnei par to, kā mēs dzīvojam šobrīd un kas būtu jāmaina, lai saglabātu veselīgu sevi un veselu planētu, turklāt tā ir bagātīgs un vērtīgs izziņas avots un iemesls parakties dziļāk par tēmām, kuras ikdienā pat nepamanām.
Izdevniecība: AVOTS
1 Comment