Laivu braucienam pa upi piemīt savs īpašs šarms kā jebkurai nodarbei pie dabas. Es nerunāšu par to, ko ņemt līdzi un kā sagatavoties šim pasākumam, jo, pirmkārt, tie, kas jau ir laivojuši, paši zina, kas un kā jādara, otrkārt, internets un domubiedru grupas ir pilnas ar dažāda līmeņa pamācībām, un treškārt, mazliet papūlējot galvu un ceļabiedrus, katrs pats var izfunktierēt līdzi ņemamās laivu brauciena sastāvdaļas. Nedaudz aprakstot pēdējo piedzīvoto laivojienu pa Gauju maija brīvdienās, es ieskicēšu sajūtas, iespaidus un vērojumus piecos pusnopietnos, puspajokam izteiktos secinājumos.
1.LABA PLĀNOŠANA – LABS REZULTĀTS
Pirms laivu brauciena parasti obligāti nepieciešams atrisināt vairākus sākotnēji problēmātiskus jautājumus – kurš būs tas piespiedu brīvprātīgais, kas aizvizinās līdz laivā iekraušanās sākumpunktam un pēc tam tikpat nadzīgi atvizinās atpakaļ nākamajā dienā vai kad jau kompānija izdomās atgriezties pie civilizācijas industriālajiem sāniem. Nevajadzētu arī Likteņa ziņā atstāt jautājumu, vai mantas un braucēji satilps vienā laivā vai tomēr noorganizēt atsevišķu laiveli mantu vezumam, kurš nemanot uzaugs, lai vai kā mēs censtos apcirpt līdzi ņemamo obligāti absolūti vajadzīgo iztikas minimuma bagāžu, bez kuras mēs noteikti sailgotos jau pēc četrām stundām, piemēram, termoss vai papīra salvešu komplekts. Vārdu sakot, teicama apstākļu novērtēšana ar vēsu galvu, bez nākotnes izskaistināšanas noveda pie tā, ka laicīgi nopirkta papildus laiva bija lielisks risinājums mantu pārvadāšanai, jo vienā braucamajā tiešām nesatilptu mūsu četrinieks un visas pekeles.
2.SADERĪGI CEĻABIEDRI
Man nenāk prātā nekas svarīgāks par ceļabiedriem, kas spētu jau sākotnēji nodrošināt lielisku laivojienu vai arī to pamatīgi sagandēt. Nu varbūt, izņemot laikapstākļus. Ilgākam braucienam der ceļot omulīgā bariņā, kurā cits citu pazīst pietiekami labi un skaidri zināms, ka neviens nekurnēs par katlā sasalušu ūdeni, izpūtušos guļammatraci, aukstām kājām vai virsū uzšļakstītu ūdeni. Un kuriem tu nekautrēsies parādīties nākamajā rītā, izlienot no telts un sajūtot, ka esi aizgājis gulēt kā cilvēks, bet nez kāpēc pamodies kā izspūris un visai dezorientēta paskata trollis, kam tomēr nav pilnīgi nekādas nozīmes, jo galvenais, protams, ir piedzīvojums un jautrība. Un mierinājums, ka citi neizskatās labāk.
3.KĀDAM IR JĀIEKRĪT UPĒ
Piekritīsiet, ja kāds aizdodās uz kalniem slēpot, bet ne reizi nenobrauc no kalna, tad nevar apgalvot, ka cilvēks bijis slēpot. Tāpat ir ar laivām. Laivošana un iekrišana ūdenī ir neatdalāma savienība. Mums par laimi, mūsu draugs Guntis uzņēmās uz sevi sūro likteni izkrist no laivas un viņam tas izdevās perfekti, tāpēc šis moments būs iegravēts mūsu atmiņās, līdz kādam izdosies vēl lieliskāks izkritiens no laivas.
4.CEĻABIEDRI TEVI PĀRSTEIGS
Atrašanās pie dabas, uguns tuvums, putnu dziesmas, brīvības sajūta, civilizācijas radīto problēmu atstāšana mājās, vai arī visu šo faktoru kombinācija noved pie brīnumainām atklāsmēm savu ceļabiedru raksturos. Nakts tumsā sēžot pie ugunskura, vērojot vēžotāju radīto gaismiņu atspulgus ūdenī pretējā krastā un vientulīgo pilnmēnesi debesīs, baudot sarūpētās vakariņas, varu pamazām pārņem vēl nekad iepriekš nedzirdētas filozofiskas pārdomas, kas rada to fantastisko sajūtu, ka, jā, tā ir viena no labākajām lietām pasaulē – vienkārši līdz sirds dziļumiem runāt, runāt un runāt un vēl vairāk iepazīt draugus un savējos, kas mums ir līdzās šajā dzīves ceļojumā.
5.ATSLĒGŠANĀS NO IKDIENAS
Pašā brauciena sākumā prāts vēl uzmācīgi atgādina par darba lietām, sadzīvi utml. Bet visam savs laiks. Lēnām domas ieslēdzas pavisam citā virzienā un ikdienas pienākumu un uztraukumu nasta ir palikusi krastā. Svarīgi arī pēc iespējas paildzināt atslēgšanos no ikdienas. Nav īsti jēgas piedzīvot visu valkāšanos un plānošanu, ja brauciens ilgst tikai vienu dienu, jo īstais smeķis ir laivot vismaz divas dienas. Jo tomēr tā sajūta ir jāpiedzīvo – no rīta izlīst no teltiņas dabas skaņu ieskautam, konstatējot, ka acīmredzot naktī pāri nometnei gājis filmas “Diena pēc rītdienas” mēroga ledus laikmets, liela daļa mantu ir sasaluma stāvoklī, kāds meža zvērēns ir apgrauzis sieru, taču rīts, mežs un upe izskatās un izklausās fantastiski un prātā iezogas tikai viena doma – ir tik labi būt šeit un tagad!
Ļoti jauki un skaisti 🙂