Piedzīvojumi ar bibliotēku

Pa acu galam esmu manījusi  atmiņu par bibliotēkām stafeti blogeru vidū, bet nenojautu, ka arī pašai nāksies piedalīties! 🙂 Paldies blogerei Andai no andasstuff.wordpress.com par jauko uzaicinājumu padalīties ar stāstījumu, ko man nozīmē bibliotēkas.

Pirmā bibliotēka, ko atceros, bija Jēkabpils bērnu bibliotēka – mana mazā paradīze. Būdams mazs knauķis, kam deguns knapi sniedzas līdz grāmatplaukta pusei, iešana uz bibliotēku bērnībā man vienmēr sagādāja vienu no lielākajiem dienas priekiem. Nu varbūt ne 100% vienmēr, bet par to vēlāk.  Atceros, ka bibliotēkai durvju rokturis bija masīvs un pašas durvis tik smagas, ka nācās pielikt daudz spēka, lai tās atvērtu, bet tiklīdz tas izdevās, uzreiz pretī vēdīja tikai bibliotēkām raksturīgā smarža – nedaudz smacīga, pēc papīra, grāmatām un koka plauktiem. Man ārkārtīgi patika izvēlēties grāmatas un tam es veltīju vismaz pusstundu vai pat vairāk, izskatīdama un ar priecīgu sirdi izvēlēdamās maksimālo skaitu grāmatu, cik vispār varēja ņemt. Ak, un tikko atcerējos, ka pirmo reizi reģistrējoties kā lietotājam, mans pirmais jautājums bibliotekārei bija – cik daudz grāmatu varu ņemt vienā reizē? 😀 Izlasīju visus pasaku kalendārus, muminu grāmatas, Enidas Blaitonas darbus, Brīnumzemes pasaku sēriju un vēl daudz ko citu. Atceros, kā staigājot gar plauktiem un šad tad ieraugot pieaugušo daiļliteratūru, pie sevis lepni nodomāju, ka es gan visu mūžu lasīšu tikai bērnu grāmatas, jo tās vismaz ir aizraujošas, ne tik briesmīgi garlaicīgas un nesakarīgas kā pieaugušajiem domātie darbi. 🙂

Bet kā jau ikvienā paradīzē arī bibliotēkā neiztika bez pārdzīvojumiem. Manu idillisko iešanu uz bibliotēku izjaucu es pati, tiesa, neapzināti, bet tas diez vai atbrīvo no atbildības. Ko tur slēpt, šad tad mēdzu darīt divus darbus reizē –  ēst un lasīt. Klasiskāk vairs nevar – tās bija pankūkas ar ievārījumu… Sava mazā grēka darba laikā gan nodarīto skādi nebiju pamanījusi un mierīgi nesu kārtējās grāmatas uz bibliotēku, nodevu un kad biju izvēlējusies nākamās un piegājusi pie bibliotekāres rakstāmgalda, mani gaidīja nosodošs skatiens un atšķirta grāmata ar perfektu ievārījumainu kleksi uz atvēruma. Un protams, pamācība, ka nedrīkst ēst un lasīt (grāmatu atceros joprojām – Viks “Zvirbulēns”). Pār mani momentā nolija kauna sajūta un briesmīgi pārdzīvoju, ka nebiju pamanījusi un notīrījusi, lai nebūtu jāpiedzīvo tāds pazemojums, it sevišķi tādam priekšzīmīgam lasītājam par kādu sevi uzskatīju. Man šķiet, ka kādu laiku es negāju uz bibliotēku, lai šis notikums aizmirstos gan bibliotekārei, gan man. Nu man tas neaizmirsās, un varbūt labi vien ir 🙂

Šobrīd joprojām vismaz pāris reizes mēnesī dodos uz Kokneses vai Aizkraukles bibliotēku konkrētu grāmatu meklējumos, vispirms norezervējot ALISES sistēmā, kas man šķiet perfekti ērta. Ja šo lasīs jaukās Kokneses bibliotekāres, tad apgalvoju, ka vairs lasot neēdu, tāpēc grāmatas man var uzticēt droši 😀

Stafeti nododu Annfelise – kādas ir Tavas atmiņas par bibliotēkām?