AR AUTO UZ HORVĀTIJU – KUR SAPŅI PĀRTOP ĪSTENĪBĀ, 1. DAĻA

„Ja jūsu sapnis par Vidusjūru ietver mierpilnas dienas pie safīrziliem ūdeņiem senu mūru ieskautu pilsētu paēnā, tad Horvātija ir vieta, kur šie sapņi pārtop īstenībā”- vēsta pirmā rindkopa „Lonely planet” ceļvedī par Horvātiju.

Tad nu dodamies ar auto uz Horvātiju, baudīt tās skaistumu, kamēr masu tūrisms to vēl nav sabojājis, kaut gan… pastrādājis tas jau ir krietni!

Neapšaubāmi – valsts lielākā bagātība un resurss ir Adrijas jūras piekraste, kas stiepjas 1700 kilometru garumā, no Istras reģiona ziemeļos līdz Dalmācijai un Dubrovnikai dienvidos. Būdama nedaudz mazāka par Latviju (56 tūkst. km2), Horvātija ir neticami bagātīgi apveltīta ar dabas brīnumiem, senām pilsētām, omulīgiem ciematiņiem un kultūrvēsturiskiem objektiem, piedāvājot tūristiem tik daudz dažādu laika pavadīšanas iespēju kā reti kurā valstī Eiropā. Tajā ir gan straujas upes, kurās iespējams nodarboties ar raftingu (Cetina), gan Dināru un Velebitu kalni, kuru virsotnes var vērot no malas vai arī sajust to pirmatnīgumu, dodoties kalnu pārgājienā. Horvātijā ir ezeri, kuru skaistums apbur un liek noticēt, ka esi nokļuvis paradīzē (Plitvice, Krka nacionālais parks), bezdibenīgas zemūdens un pazemes alas, no kurām dažas sasniedz pat pusotra kilometra dziļumu (Lukina jama, Slovacka jama), idilliskas pludmales, veselas 1246 jūrā izkaisītas salas un saliņas,no kurām vairums piedāvā sirreālu atpūtu Robinsona Krūzo stilā tālu no pasaules kņadas.

Pateicoties klimatam, Horvātija ir arī olīveļļas un vīna valsts.  Kulinārā tūrisma cienītāji var izvēlēties izsekot olīveļļas ceļus (Olive oil roads) Istras pussalā, no kuras nākusī olīveļļa esot bijusi izcilākā jau Romas impērijas laikos, kļūt par olīveļļas lietpratēju, apmeklējot vietējās olīveļļas ražošanas saimniecības, kā arī Veli Brijun salā aplūkot 1600 gadus senu olīvkoku. Tās ir tikai dažas no simtiem iespēju, vietu un notikumu, ko piedzīvot un iemīlēt šajā tūkstoš salu zemē.

Miera osta Marina

Nelielais piekrastes ciematiņš Marina, kas atrodas vien nieka 15 km attālumā no Adrijas jūras mazās pērles Trogiras, ir izvietojies sīksīciņā līcītī, taču ciematā ietverts itin viss, ko viesis, kas te uzkavējas pāris dienas, varētu vēlēties. Te ir lērums apartamentu (kā ikvienā vietā Horvātijā, kur apgrozās tūristi), promenādē neuzbāzīgi izvietojušās omulīgas kafejnīcas un krodziņi (konoba), nekur tālu nemeklējot, atrodami arī vietējie pārtikas veikali un ir pat tūrisma informācijas centrs un naudas maiņas punkts, tas viss ērti sasniedzamā  attālumā no jebkuras apmešanās vietas Marinā.

Un, protams, pludmale, īstenībā veselas divas, kas nabaga pēc saules un siltas jūras izsalkušajiem latviešiem ir kā ilgi gaidītais paradīzes sapņa piepildījums. Šeit paliekam divas naktis pie viesmīlīgā saimnieka Darijana (Darijan apartments), kurš laipni uzklausa mūsu vēlmes un iesaka bezmaksas autostāvvietas Trogirā un Splitā, ko plānojam apmeklēt nākamajā dienā.

Atšķirībā no tūristu pārpildītajām must-see pilsētām, Marina ir kā miera osta. Droši vien, ka jūlijā un augustā te ir citādāk, tad tūristu bari arī šeit aizpilda visas mierpilnās un rimtās vietas. Abus vakarus, ko pavadām Marinā, dodamies remdēt izsalkumu un baudīt vietējo kulināriju krodziņā Konoba duje. Laiski atspiedies pret ārdurvīm, mūs sagaida jauns horvātu viesmīlis un pasūtījuši vēlamo, atgāžamies krēslos un ar interesi vērojam vietējo iedzīvotāju sadzīvi un ikdienas rituālus, kuras liecinieki uz mirkli varam kļūt. Netālu no mums pie galdiņa piesēžas pavecs vīrs ar cigareti un avīzi un pasūta kafiju un ūdeni. Turpat un tajā pašā laikā viņu redzam arī nākošajā vakarā. Ik  pa laikam pie viņa pienāk kāds paziņa un arī krodziņa viesmīlis ar paveco vīru ik pa laikam pārmij kādu vārdu.  

Uz tuvākās ielas stūra bariņš omulīga izskata sirmu horvātu vīriešu sasēdušies uz mūrīša nesteidzīgi vēro garāmgājējus. Kā izrādās, viņi tirgo zivis, ko gan no attāluma grūti noteikt. Var tikai apbrīnot un mazliet apskaust šo neticamo horvātu spēju izskatīties iegrimušiem pilnīgā atpūtā pat brīdī, kad viņi strādā. To pašu var teikt par mūsu krodziņa viesmīli. To derētu pārņemt arī mums – nesteigties, izbaudīt dzīvi pat strādājot. Turpat pretējā ēkā patumšā istabiņā citi horvātu ģimenes galvas spēlē kārtis. Ēkai ir romantisks pulkstenis, kas ikreiz precīzi laikā nosit savas noteiktās stundas.

Blakus iestādījumā, ko varētu to dēvēt par alus bāru, vietējie puiši un vīri televizorā aizrautīgi vēro futbola spēli, ik pa laikam piebiedrojas jauni skatītāji un drīz visas bāra vietas jau aizpildītas. Arī mūsu krodziņa viesmīlis, kurš laiku, kad neapkalpo viesus, pavada atspiedies pret durvju stenderi un  slinki vērodams ielu, ik pa laiciņam pieiet pie blakus bāra, lai uzmestu acis televizoram. Sievietes nekur nemana un mēs prātojam, ka viņas laikam vienīgās strādā pa īstam atšķirībā no horvātu vīriešiem, vai nu savā algotajā darbā vai mājās.

No rīta ap sešiem izeju pafotografēt un vēl viena saules pielieta diena lēnām uzsāk savu ritējumu. Ostā klusi šķind jahtu masti, viļņi sitas pret akmeņiem pludmalē, vietējie, kā jau karsta klimata pieradināti, mostas vēl agrāk par mani, un nesteidzīgā gaitā uzsāk savus dienas darbus. Vēlāk man piebiedrojas vīrs – jauki ir tas, ka šeit mēs vienmēr varam atrast viens otru, pat nesakot, kur iesim, jo Marinu veido viena galvenā iela un promenāde, kurā satilpis viss ciematiņa kodols.

Pilsēta no baltās pasakas  – Splita

Debešķīgu kalnu fonā ir novietojusies otra lielākā Horvātijas pilsēta Splita, slavena ar savu kultūrvēsturisko mantojumu (romiešu imperatora Diokletiāna 4.gs. uzbūvēto pili) un vienmēr enerģisko pilsētas garu. Splitā gar Adrijas jūru stiepjas gara un plaša promenāde, kurā dominē tikai vienas krāsas toņi – balts, balts un vēlreiz balts. No visur apkārtesošā baltuma un zaigojošās jūras acis ir apžilbušas pat caur saulesbrillēm.

Promenādē kūsā dzīvība, tuvāk pie ēku sienām izvietojušās neskaitāmu ēstuvju āra terases, tomēr atstājot pietiekami daudz brīvas vietas majestātisku palmu rindai, soliņiem un tūristiem, kas nesteidzīgā gaitā pastaigājas, lūkodamies uz lielajiem, pie dokiem pietauvotajiem vietējās kompānijas Jadrolinija kuģiem un balto ēku tornīšiem. Šeit nudien negribas steigties, vien vērties šalcošajās palmu galotnēs un ļauties siltajam vējam, kas atnes tikko jaušamu jūraszāļu smaržu.

Splitas vērienīgākais apskates objekts ir 16 gadsimtus senā Romas imperatora Diokletiāna pils, taču negaidiet pili kā muzeju ar norobežotām apskates vietām, kuras drīkst vien godbijīgi aplūkot, ne pieskarties. Diokletiāna pils ir pilsētas pukstošā sirds, daļa no vecpilsētas. Šarmanti šaurajās ieliņās valda nedaudz nogurdinoša rosība, darbojas suvenīru, modes apģērbu, vīna veikali, restorāni, saldējuma bodītes un tūrisma aģentūras. Splitu no augšas var aplūkot par 15 kunām (ap 2 eiro), uzkāpjot centrālā vecpilsētas laukuma tornī. Skatam paveras Adrijas jūras osta, zilganzaļam ūdenim vizmojot spilgtās saules gaismā, kuģi un skaistās, baltās ēkas.

Pusstundas brauciena attālumā no Splitas ir viduslaiku pilsētiņa Trogira, izvietojusies uz nelielas, ar kājām īsā laikā apstaigājamas saliņas. Horvātijas mērogā tā ir īpaša ar savām Romāņu un Renesanses stila ēkām. Staigājot pa tās šaurajām ieliņām un vērojot vēsturiskās ēkas, pieķeru sevi pie domas, ka nav nemaz jādodas uz Trogiru, lai izjustu senatnes pieskārienu un īpašu šarmu – mūsu Vecrīga sniedz tādu pašu sajūtu. Tomēr te, atšķirībā no Vecrīgas, ir jūras tuvums. Jāsaka gan, ka Splitas un Trogiras gadījumā nedaudz nomācoša ir  jau tā šauro ieliņu pieblīvētība ar neskaitāmiem restorāniem, apģērbu veikaliem, suvenīru bodēm, bāriem un neizsīkstošiem tūristu tūkstošiem. Uz katra stūra atrodas mazi piekrāmēti suvenīru veikaliņi, kuros, šķiet, var iegādāties pilnīgi visu – lavandas maisiņi, visdažādākie gliemežvāki, kuģu modeļi, trauki, mežģīnes, lins, vietējais vīns, olīveļļa. Promenādē jūras pusē pietauvojušies dažāda izmēra kuģīši, noskaņai atbilstošu mūziku spēlē vietējais ģitārists, iekārtojies turpat promenādē uz ielas. Pie lielākās daļas ēstuvju stāv izmanīgi un vērīgi iekšā saucēji, kuri aktīvi uzrunā tūristus. Grūti atrast kādu vietiņu, kur mierpilni baudīt pilsētu senatnīgumu un īpašo burvību. Un rodas pārdomas par masu tūrisma ēnas pusi.

Pagātnes vēstule šodienai  – Dubrovnika

Brīdi prātoju, vai paredzētajā ceļojuma maršrutā iekļaut Dubrovniku – pilsētu pašos Horvātijas  dienvidos, līdz kurai no Splitas ir aptuveni 4 stundu brauciens (tas, protams, neskaitot vēl peldes pa ceļam esošajās pludmalēs), kas nozīmē teju pusdienu pavadīt ceļā.  Tomēr ņemot vērā faktu, ka Dubrovnika tiek uzsvērta kā pats, pats unikālākais un skaistākais apskates objekts Horvātijā (pēc Plitvices ezeriem), nolemju doties turp. Lielisks lēmums!

Ceļš līdz Horvātijas dienvidiem, no centrālās Dalmācijas nokļūstot Dienviddalmācijā, ir iespaidiem bagāts. Tieši te beidzot skatam paveras tipiskās, idilliskās Vidusjūras piekrastes ainavas – neticami zaļas krāsas jūra, baltas, aicinošas pludmales un mīlīgi, mazi uz klinšu nogāzēm satupuši ciematiņi ar ķieģeļsarkanu māla dakstiņu jumtiem, jahtām un laivām, kas rimti šūpojas pie dokiem.

Pirmā iepazīšanās ar leģendārajiem jūras ežiem notiek apdzīvotas vietas Doli pludmalē aiz Bosnijas un Hercegovinas robežas. Pludmale ir akmeņaina, taču idilliska un vientulīga, redzami vien pāris vietējo, kas veic jahtas uzkopšanas darbus. Neviena cita te nav un netraucēti metamies vēsajā un spirdzinošajā ūdenī. Gandrīz pie ikviena akmens turp dažāda lieluma apaļi un melni jūras ezēni. To adatas ir cietas kā dzelzs un rodas šaubas par iegādāto gumijas čību izturību pret šiem mazajiem adataiņiem.

Braucot tālāk aiz Doli lejā ieraugam citu, vēl vientulīgāku pludmali, šoreiz bez ežiem, taču ar pasakaini baltiem apaļiem oļiem. Pelde šeit sniedz sajūtu, ka esam nonākuši tur, kur vēlējāmies.

Pēcpusdienā sasniegtā Dubrovnika omulīgi gozējas Adrijas jūras klinšainajā krastā jau kopš 7.gadsimta, savā vēsturē piedzīvojot Venēcijas kundzību, tirdzniecības uzplaukumu, zemestrīci 1667. gadā, ekonomisko lejupslīdi, iekļaušanu Austroungārijā un apšaudi nebūt ne tik senajā Dienvidslāvijas karā. Tā ir kalnainākā pilsēta, kur līdz šim esmu bijusi, turklāt arī pati dārgākā Horvātijā.

Dubrovnika osta ir vieta, no kuras sākt izpētīt Dienviddalmācijas salas – Mljet, Korčulu, Elafitu arhipelāgu u.c. Šeit ir uzņemtas slavenā seriāla „Troņu spēle” epizodes. Pilsēta ir īpatnēja arī ar to, ka daudzas ieliņas ir nekas cits kā pakāpieni, kas šķietami bezgalīgi ved augšup vai lejup atkarībā no gājēja atrašanās vietas. Netālu no vecpilsētas palmu ielenkumā dižmanīgi slejas lepnā un greznā Hilton Imperial viesnīca, kurā numuriņi maksā sākot no 230 eiro un stāvvieta viesnīcas klientiem 70 eiro diennaktī (!).

Tūrisma ceļvedī piedāvāti divi galvenie veidi, kā apskatīt Dubrovnikas vecpilsētu  – izmantojot funikulieri jeb cable-car, kas uzved 407 m augstumā. To mēs neizmantojam, jo pie skatiem no augšas esam jau gandrīz vai pieraduši, turklāt jau pirms 10 no rīta pie funikuliera veidojas gara rinda un cena (ap 13 eiro) ir neadekvāti augsta, lai pāris minūtes palūkotos no augšas. Daudz labāk ir doties pastaigā aiz vecpilsētas pa Frana Supila ielu, kas ved augstāk kalnup un pēc neilga laiciņa skatam pavērsies klasiskā Dubrovniku vecpilsētas mūru panorāma.

Vēl labāk un tuvāk vecpilsēta iepazīstama, apstaigājot pilsētas mūrus (biļetes cena 100 kunas jeb 13 eiro), kas aplīkumo apkārt visai vecpilsētai. Atvēliet laiku nesteidzīgai paklaiņošanai pa mūriem, man tas aizņēma pusotru stundu. Apbrīnojami, cik tuvu tūristu takām mīt vietējie iedzīvotāji, jo, ejot pa mūri, ik pa brīdim skatam paveras izžauta veļa, laiski kaķi, bērni spēlē futbolu (tieši tā, pat Dubrovnikas vecpilsētā, iespiests starp senajām ēkām un pilsētas mūri, pilnībā apliecinādams horvātu kaislību pret šo spēli, atrodas futbola laukums (vai spējat iedomāties futbola laukumu pie mums, Vecrīgā?!).

Centrālā iela ir noslīpēta gluda un balta kā slidotava no miljoniem soļu, kas pa to sperti. Tā ved līdz pat jūrai un pārtop par promenādi gar mūriem. Klasiskā mūzika, ko no klavierēm izvilina vietējā restorāna mūziķis, veido apbrīnojamu harmoniju ar viļņu šļakstiem fonā un neuzbāzīgo tūristu čalošanu maija pievakarē. Apsēžos, pārkarot kājas pāri mola malai un klausos – mūzikā, viļņos, pilsētas dzīvības skaņās. No galvenās ielas uz abām pusēm stiepjas šauru pakāpienu ieliņas, kas ved kalnā. Te ir klusi un mierīgi, tūristu skaļums, trauku šķindoņa, iepirkšanās drudzis te neielaužas. Pa ieliņām var klīst nemanot, cik laika pagājis. It visur salikti puķupodi, pie sienām vīd senatnīgi lukturi, aiz logiem sēdošie kaķi vien uzmet gājējiem neieinteresētu skatienu. Apkārt vējo mājās gatavotu ēdienu, veļaspulvera un  zemes smarža.

Vismaz man Dubrovnika šķiet absolūti pārāka par Trogiru un Splitu. Ja abās iepriekšminētajās pietrūka romantiskās intimitātes un noslēgtības gaisotnes, tad  Dubrovnikas šauro ieliņu tīklā iespējams sajust, ka uz brīdi pilsēta ir iekļāvusi tevi savā skāvienā.

Citas pasaules izjūta – Elafitu salas

No Adrijas jūras neskaitāmajām salām 1246 salas pieder Horvātijai.  Saistot šo faktu ar Horvātijas reģiona  – Dalmācijas nosaukumu – salas ir kā plankumi Dalmācieša kažokā. Ak, laimīgie, un mums nav pat vienas vienīgas!

Izmantojam iespēju vienu dienu veltīt izbraucienam ar kuģīti uz trim Elafitu arhipelāga salām netālu no Dubrovnikas. Piedāvājumā „Three islands and fish picnic” ir arī zivju pikniks un transfērs no un uz viesnīcu (250 kunas, 35 eiro). 10 no rīta kuģītis ar mīlīgu nosaukumu Čuči uzsāk vagot joprojām neticami dzidros Adrijas jūras ūdeņus. Uz jūras pūš lielāks vējš, garām slīd viena sala pēc otras, visas ar klinšainām piekrastēm un zaļu koku un krūmāju cepurēm.

Pirmā no salām, kur izkāpjam, ir Lopuda, tajā atrodas smilšu pludmale Šunj, ar ko horvāti ļoti lepojas. Jāsaka, ka mēs, latvieši, kam ļoti patīk sūdzēties, cik pie mums viss ir slikti, varam būt izcili laimīgi par savu Baltijas jūras piekrasti, kurai smilšu pludmales rodamas gandrīz visā 500 km garajā krasta līnijā. Uz pludmali, kas atrodas ostai pretējā salas pusē, pāri nelielam pakalnam gar eksotiskām villām un cauri džungļveidīgam mežam ved apmēram 2 km gara taciņa. Lai arī Šunj pludmale ir tīri tā nekas, mēs vairāk sajūsminājāmies par mazo balto oļu pludmalīti, ko atradām pirms iebraukšanas Dubrovnikā. Lopudā nav autotransporta un uzreiz jūtams salas klusums un nesteidzīgums, arī tūristu pūļus te nemana, vismaz maija vidū.

Pie gaisīgi baltām villām zied koši sārtu rožu puduri un tas viss apvienojumā ar neaizmirstuļu zilajām debesīm un tirzkīzzaļo jūru rada nevainojamu, vien tālos sapņos izlolotu laisku un relaksējošu brīvdienu atmosfēru.  Tā vien gribas te uzkavēties kādu nedēļu, klusi izložņājot ikvienu salas stūrīti un netraucētās vietās lasīt un priecāties par savu un salas eksistenci.

Pulkstenis jau ir pusdivi un laiks solītajam zivju piknikam. Pēc izvēles varam baudīt sarkanvīnu, baltvīnu vai kādu bezalkoholisko dzērienu. Porcija ir normāla lieluma, ēdiens ir labs. Ēdiena atliekas pavārs izbaro kaijām, turot šķīvi rokā un ļaujot putniem paķert zivju asakas –  sava veida šovs tūristiem.

Šipana, lielākā no Elafitu salām, ir nākamais pieturpunkts. Iebraucam gleznainā nelielā ostiņā, vietējos daudz nemana, pāris kundzīšu sēd ēnā un kaut ko darina. Sala ir pazīstama ar 15.gadsimta aristokrātu celtām villām. Neskatoties uz nelielo izmēru, uz salas rodamas četras vai piecas baznīcas. Pēc pastaigas pa salu ieradušies pie kuģīša, redzam, ka kuģa kapteinis un pavārs stiepj piecu litru pudeles ar olīveļļu un apgalvo, ka tieši Šipanā var iegādāties Horvātijā labāko olīveļļu (30 eiro 5 litru pudele).

Trešo salu, Koločepu, apdzīvo vien 150 cilvēku. Pakāpjoties augstāk kalnā, vientulīgas, nedaudz aizaugušas taciņas vedina ceļotāju uz  aizmirstiem un pamestībā slīgstošiem dārziem, gar kuriem stiepjas pussabrukuši, bet tāpēc ne mazāk romantiski mūri un žogi. Te ir pavisam cita atmosfēra, jūtams sava veida mežonīgums un burvības apdvesta pamestība.

Nākamreiz – par diviem brīnumiem, ar ko Horvātiju neskopojoties apveltījusi daba – Paklenicas nacionālais parks un UNESCO aizsardzībā iekļautie Plitvices ezeri, kā arī horvātu lepnums – Trakoščanas pils.

Turpinājums: Ar auto uz Horvātiju. 2.daļa