VELOBRAUCIENS PA POLIJU UN SLOVĀKIJU. Nakts pierobežā un Visagina. #2

06.07.

Kāda ir sajūta, uzkāpjot uz divriteņa, kuram klāt pieliktais svars ir apmēram 30 kg? Nu tāda – tepat vien grāvī palikšu. Beidzot sapakojušies, uz abiem riteņiem uzkrāmējuši 7 somas, telti, 2 paklājiņus, 3 guļammaisus, ūdeni, bērnu un pagaidām vēl neiedragātu optimismu, mēs pametam māju un minam uz Krustpils dzelzceļa staciju. Tā kā laiks mūs spiež un maksimāli gribam uzsākt velobraucienu jau tālāk no ierastās vides, pirmās dienas izmantosim sabiedrisko transportu Latvijā, Lietuvā un Polijā.

Kā pēc Mērfija likuma mēs neiekāpjam pareizajā vagonā, kur ir velonovietne. Parasti tas ir vai nu pirmais, vai pēdējais. Iekāpt vilcienā ar smagi piekrautiem riteņiem nozīmē ņemt nost somas, un visu pēc kārtas sacelt vagonā. Intereses pēc aizeju uz īsto velovagonu palūkoties kādas ekstras esam zaudējuši, iekāpjot citur. Īstenībā, labi vien ir, jo skatos, ka velovagonā būtu jāspēlē Tetris – kā ierūmēties miniatūrajā velosipēdu novietnē, kur reāli ir vieta vienam divritenim, loģiski, ne jau piekrautam ar mantām. Gaidu Rail Baltica projekta pabeigšanu ar cerību, ka būs moderni vilcieni ar lielāku atvēlēto platību velosipēdu novietošanai.

Izkāpjam Daugavpilī, nedaudz atpūšamies parkā pie smukas strūklakas un braucam robežas virzienā. Daugavpils šķiet jaukāka, kad esi uz riteņa. Mums nav rezervētas naktsmītnes. Lai tās atrastu, izmantosim jau ierasto lietotni Park4night, kur iespējams atrast vietas kartē, kur nakšņot. Parasti tās ir klusas pļavas, stāvvietas, labiekārtotas atpūtas vietas, placīši pie upēm, ezeriem utt. Pirmajā dienā man jau neliels kritiens, braucot slīpi stāvā uzkalnā uz ietves. Nekas traks, jo ātruma jau praktiski nebija. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, tas arī bija vienīgais kritiens.

Uzpildām ūdeni no pumpja pilsētā un tālāk gar šoseju ceļš ved robežas virzienā. Mūs uzrunā kāds vietējais šoferis, pajautājot, kurp dodamies utt. Pavisam blakus Demenei pamanām skaistu ezeru un pie tā atpūtas vietu ar galdu un nojumi, laipu ezerā un labierīcībām. Tā kā tādas vietas apkārt nemētājas un vakars arī jau klāt, mēs izdomājam palikt te pa nakti.

Ar velo: 38 km

Maršruts: Mājas Salas pagastā – Krustpils (velo), Krustpils-Daugavpils (vilciens), Daugavpils – Demene (velo)

07.07.
No rīta ceļamies, veļamies un pakojamies. Mēs vēl pārbaudīsim, cik ilgā laikā sanāk sapakoties un kā šo procesu padarīt optimālāku. Pēc brokastīm turpinām ceļu pa diezgan tukšu ceļu, līdz sasniedzam Lietuvas robežu. Uzreiz aiz robežas ceļš met loku mežā un tur satiekam robežsargus. Pa ilgiem ceļojumu gadiem šī ir pirmā reize, kad Eiropas Savienībā pie robežas mūs aptur un pārbauda. Viens robežsargs ir pajauns, tas ar mums sarunājas angliski, otrs ir vecāks un redzams, ka galvenais šajā kompānijā. Kārtīgi noprasījuši, no kurienes esam, kur dodamies, abi mūs palaiž ar laba vēlējumiem un minam tālāk. Tuvojas jau pusdienlaiks un kā uz pasūtījumu parādās skaista atpūtas vietiņa ar solu un galdu ainaviska ezera krastā. Emīliju palaižam paplunčāties. Kas pusdienās? Maizītes ar žāvētu speķi. Tomāti, gurķi, paprika. Mēs jau gribētu atslābt un izbaudīt skaisto vietu, bet še tev! Emīlijai ir sarkans uzpampums uz pēdas. Vakar viss bija kārtībā, taču uzpampums ir tieši vietā, kur viņai pirms pāris dienām iedzēla bite vai lapsene. Man ir līdzi zāļu soma un ātri iedodu šo to no zālēm, sazvanu ģimenes praksi. Tādi mazliet sabijušies turpinām ceļu. Vairāk uztraukumu gan par šo nebija, jo pampums pārgāja diezgan ātri. Šodienas plāns ir tikt pēc iespējas tālāk Lietuvā Viļņas virzienā, lai rītdien atlikušo posmu nobrauktu ar vilcienu. Rīt divos dienā mums ir autobuss no Viļņas uz Varšavu. Nonākam Lietuvas kūrortpilsētā Visaginā. Ja nu kāds atceras, šis vārds vienu brīdi izskanēja ziņās saistībā ar jaunās atomelektrostacijas būvi Visaginas tuvumā.
Visaginā ir ezers un ap to ir visādas atrakcijas un labiekārtotas atpūtas vietas. Tāda kā jūrmalas gaisotne ar priežu mežu un foršiem veloceliņiem. Ja te kādreiz sanāktu braukt garām ar auto, piestātu uz pastaigu vai atpūtu pie ūdens. Pati pilsēta tāda padomnieciska nedaudz.
Vakarpusē esam Dukštas – mazā ciematā, kur ir dzelzceļa stacija. Aizbraucam uz stacijas uzgaidāmo telpu uzlādēt iekārtas. Ja nav palikšanas naktsmītnēs, tad viena no lietām, kas jāmeklē ir, kur uzlādēt mobilos un powerbankas. Tad pārbaudām Park4night lietotni un minamies vakara saules gaismā uz potenciālo naktsvietu. Vispār meklējot naktsvietas, vienmēr ir kaut kādi kritēriji, tas nav tik vienkārši. Vietai jābūt prom no galvenajām šosejām, vēlams ārpus pilsētvides, labi, ja blakus ir upe vai ezers, kur dabūt ūdeni. Galds un soli jau ir ekstras, ja ir, tad super, ja nav, tad neko. Pirmā vieta neder, jo pie noskatītās ūdenskrātuves ir tādi brikšņi, ka nevar piekļūt. Braucam uz otro vietu. Sanāk pamīties uzkalniņos, ārpus ciema apkārt ir lauksaimniecības zemes, pakalni un lejas. Nonākam naktsvietā pie ezera. Odi gan kož kā nenormāli, bet ar to jārēķinās, jo vieta ir pie ūdens un diezgan mitra. Kamēr taisu vakariņas un vāru ūdeni kafijai, Hardijs slien telti, pūš paklājiņus un spilvenus. Tāds mums tas darba sadalījums.

Ar velo: 60 km

Maršruts: Demene – Dukštas (LT)