Pirmo reizi par šo grāmatu lasīju Agra blogā “Grāmatas ir mani labākie draugi” un pēc apraksta sapratu, ka vajadzētu pamēģināt.
Šis ir daļēji autobiogrāfisks darbs, jo Mia Kankimeki uzsāk stāstu ar darba pamešanu un ceļojumu uz Āfriku un tālāk uz citām vietām. Un ceļojot top piezīmes un pamatojums, kādēļ viņai nepieciešams spēka avots nakts sieviešu veidolā. Mia ir nonākusi strupceļā, nomaldījusies no savas takas, vai arī nekad tā īsti nav pa to devusies, jo ir traucējusi neuzņēmība, bailes, pieticība, sabiedrības spiediens vai stereotipi. Es viņu labi saprotu.
Un Mia pamet līdzšinējo drošo, bet nepiepildīto dzīvi, sakrāmē ceļasomu un brauc uz vietām, kurp savulaik drosmīgos un pārgalvīgos piedzīvojumos devušās vai savu dzīvi pavadījušas Mias aprakstītās dāmas. Starp citu, arī par sakrāmēšanos ir atsevišķs stāsts un autores iedvesmas avots šajā sakarā ir amerikāņu žurnāliste Nellija Blai, kura, sacenšoties ar Verna varoņa Fileasa Foga uzstādīto rekordu, 1889.gadā apceļoja pasauli 72 dienās ar vienu kostīmu mugurā un vienu rokassomu (!). Jāpiemin, ka tajos laikos cilvēki ceļoja citādāk nekā mūsdienās, līdz ar to šis fakts vien jau ir vērā ņemams.
Kas gan ir tās sievietes, par kurām raksta un kuru dzīvesstāstus pēta Mia? Dāņu rakstniece Karena Bliksena, pasaules apceļotāja Izabella Bērda, pētniece Mērija Kingslija, florenciete – karjeras sieviete Lavīnija Fontana, japāņu gleznotāja Jajoi Kusama un citas. Tās ir sava ceļa gājējas, ceļotājas, mākslinieces – neatkarīgas un drosmīgas aizgājušo gadsimtu sievietes, kuras ceļoja laikā, kad sievietēm nepiedienējās doties ceļā bez pavadoņa, kuras mācījās, strādāja un pārdeva savus darbos laikmetos, kuri piederēja vīriešiem. Arī viņas cieta no veselības problēmām, depresijas, naudas trūkuma. Viņām nebija ģimenes tradicionālajā izpratnē, viņas neatbilda sabiedrības priekšstatiem par sava laika sievietes lomu.
Viņa burtiski trīcēja no saviļņojuma, vēderā dejoja taureņi, krūtīs dzirksteļoja – tā uz cilvēkiem mēdz iedarboties lielisku ideju spēks.
Lielākai daļai lasītāju šīs sievietes nebūs zināmas, es biju dzirdējusi tikai par rakstnieci Karenu Bliksenu un arī visai miglaini. Tas ir pluss, ka Mia mums ļauj iepazīt sievietes, kuras negozējas vēstures pirmajās lappusēs, bet kuras ir bijušas stipras savā pārliecībā un turējušās pretī vispārpieņemtajām normām. Mani sajūsmināja ceļojuma apraksti un vispār viss, kam šīs sievietes izgāja cauri un ko ziedoja, lai darītu to, ko vēlas. Autore ir veikusi pamatīgu darbu, izpētot iedvesmojošu sieviešu biogrāfijas un viņu veikumu. Te apvienojas ceļojuma dienasgrāmata, pārdomas un pētnieciskā žurnālistika, kā arī vēstures apraksti. Es uzzināju milzum daudz informācijas arī par pagājušo gadsimtu sadzīvi, sabiedrības normām, ceļošanas veidiem. Aizraujoši! Labprāt lasītu vēl šādus līdzīgus darbus.
Lai ko tu darītu, sameklē savu burvju kalnu.
Ar šo grāmatu somu autore sasniedza ievērojamu popularitāti. Pati Mia man parādās kā diezgan bailīga būtne, nedroša par sevi, nepārliecināta, taču entuziasma pilna meklēt savu ceļu un rast atbildes. Kas gan dzīvē ir būtiskākais? laikam jau atbilde uz vienu vienīgu jautājumu – KO TU VĒLIES? un kad esi to sapratis, tad TAS IR JĀDARA.
Šī grāmata tālāk ved pie citām. Alkstu izlasīt Karenas Bliksenas “No Āfrikas dziļumiem” , “Ziemas pasakas” un esmu jau nopirkusi arī “Pēdējos stāstus”. Arī mans ceļš vēl nav nosprausts. Taču Mia mani paveda soli tālāk un par to man ir bezgalīgs prieks. Ierindoju Kankimeki pie autoriem, kuru darbus es nepalaidīšu garām.
Izdevniecība “Zvaigzne ABC”, no somu valodas tulkojusi Gunta Pāvola.