Pirms nedēļas es par zviedru rakstnieci Kamillu Lekbergu nezināju absolūti neko. Šobrīd zinu, ka viņa raksta detektīvromānus ar psiholoģisko trilleru iezīmēm, ir viena no lasītākajām zviedru autorēm, kuru salīdzina ar Stīgu Lārsonu un kuras darbi izdoti 60 valstīs, 10 no viņas sarakstītajiem kriminālromāniem izdoti arī latviešu valodā izdevniecībā “Jumava” un vēl es zinu, ka izlasīšu tos visus. Pagaidām esmu tikusi galā ar pirmo darbu sērijā par Tanumshedas policiju un mazo Fjelbakas pilsētiņu – “Ledus princese”. Nu nemīlu es pārlieku asiņainos un vardarbīgos skandināvu detektīvgabalus un tāpēc nelasu ne Adleru, ne Nesbē, ne Kepleru. Varbūt kādreiz. Toties ar Kamillu Lekbergu mans lasītāja ceļš, šķiet, kādu laiku ies vienā virzienā, jo gana ilgi esmu meklējusi kādu sev saistošu kriminālromānu sēriju.
Lai arī uz pirmā vāka gozējas uzraksts, ka autori salīdzina ar Agatu Kristi, es tomēr tik skaļi neko tādu nepaustu. Ar Agatu Kristi vispār kādu ir grūti salīdzināt. Es teiktu, ka Lekbergas rakstīšanas stils ir nedaudz līdzīgs psiholoģisko trilleru autorei Šarlotei Linkai, jo lasot, var sajust to apslēpto draudu sajūtu, kas tik ļoti saista un biedē šādos darbos, bez tam varoņu rīcība ierasti sakņojas psiholoģiska rakstura cēloņos, kas izriet no viņu personības un attiecību pieredzes. Papildus tam vēl varam dziļi ieskatīties varoņu slēptajās jūtu un emociju dzīlēs. Un darbības fons – mazais zvejnieku ciemats, ar sev raksturīgo jūras smaržu un iesīkstējušām tradīcijām, vēju auriem, skarbo vidi un šērām, izkaisītām jūras piekrastē. Skaisti.
Nelielo Fjelbakas piejūras pilsētiņu satricina kādreizējās vietējās iedzīvotājās, tagad turīgas mākslas studijas īpašnieces Aleksandras Vijkneres nāve, kas sākotnēji gan izskatās pēc pašnāvības, tomēr izrādās slepkavība. Rakstniece Ērika Falka, mirušās sievietes bērnības draudzene, pēc vecāku nāves ieradusies Flejbakā sakārtot dzimto māju, nolemj iesaistīties nozieguma izmeklēšanā, lai saprastu, kāpēc viņas draudzene pirms divdesmit pieciem gadiem tik negaidīti pameta Fjelbaku un kādus noslēpumus un skeletus skapī glabā viņas ģimene.
Autore raksta no vairāku romāna varoņu skatupunkta un to dara tik nepiespiesti un dabiski, ka ļoti viegli izdodas sajust gan mazās pilsētiņas rāmo, jūras sāļuma apdvesto gaisotni un cilvēcisko attiecību skandināvisko skarbumu, gan just līdzi varoņu dzīves izšķirīgajiem pavērsieniem. Un izlasīt iespējams ļoti ātri, jo valoda ir tik plūstoša, notikumi seko cits citam, neatslābstot ne mirkli un visu laiku gribas zināt, kas notiek tālāk. Interesi rada arī galvenie varoņi, neviens no tiem īpaši nekaitina, vismaz pagaidām 🙂 Un tā kā katrā sērijas grāmatā darbojas gan Ērika Falka, gan viņas ģimene un jaunais izmeklētājs Patriks Hendstrēms un citi Tanumshedas policijas izmeklēšanas biroja darbinieki, noteikti labāk lasīt grāmatas pēc kārtas, turklāt nevis tādā secībā kā izdotas latviski, bet uzrakstīšanas kārtībā http://www.camillalackberg.com/crime-novels/.
Atrisinājumu uzminēt man tā arī neizdevās, kaut gan izdomājos visādi. Par dažiem pavērsieniem bija aizdomas un tās apstiprinājās, bet jebkurā gadījumā pašās beigās bija vairāki pārsteigumi. Nākamā grāmata sērijā ir “Sludinātājs”, ko esmu jau sagādājusi, lai, nepacietībā degot, ķertos klāt.
Pati autore Kamilla Lekberga ir nākusi no jau aprakstītās Flejbakas pilsētiņas, kur dzimusi 1974.gadā, viņa studējusi ekonomiku, raksta arī pavārgrāmatas un bērnu grāmatas.
Izdevniecība “Jumava”, tulkojusi Dace Andžāne.