Par šo armēņu autores Narinē Abgarjanas godalgoto grāmatu zināju vien to, ka šī ir armēņu mūsdienu pasaka pieaugušajiem, un izlasot dažas labas atsauksmes, ieliku lasāmo darbu sarakstā.
Mazā Armēnijas kalnu ciematiņā Maranā dzīve nekad nav bijusi viegla, jo pāri gājušas gan zemestrīces, gan bads un sausums, gan traģēdijas un karš, pamazām iznīdējot cieminieku jauno paaudzi, atstājot vien pārdesmit vecīšus, kuri klusi vada savas dienas kalnu augstienē, kur vienīgā saikne ar pārējo civilizāciju ir pastnieka ierašanās reizi nedēļā vai slimnīcas apmeklējums zemāk ielejā. Ikdiena paiet kopjot savas lauku sētas un pieticīgo iedzīvi, mazliet īgņojoties, kā jau pierasts vecumdienās, mazliet kašķējoties savā starpā un atmiņu ainās skatot sava mūža liktenīgos pavērsienus un pieminot aizgājušos mīļos, kuri gan nekur nav pazuduši, jo dažnedažādas zīmes vēl arvien liecina par to neredzamo garu un neparasto parādību pasauli, kas pastāv līdzās. Sevišķi šajā mazajā ciematiņā šķiet, ka plīvurs starp pelēcīgo ikdienību un brīnumaino zīmju aizpasauli ir caurspīdīgāks kā citviet.
Ciems klusēja, auklēdams savās mūra skaujās neizsakāmas skumjas.
Varētu domāt, ka lasīt par vecūkšņiem būs garlaicīgi, taču ne šajā gadījumā. Abgarjana raksta ar sirsnīgu gaišumu un mīļu, humorīgu pacilātību, mierpilnās ikdienas ritējumā ieauzdama cieminieku atmiņas par aizgājušiem laikiem, armēņu tradicionālo kultūru, kas izpaužas gan kāzu, gan ēdienu un tērpu aprakstos, gan uzvārdu došanā senatnē un brīnumainos notikumus, kas klusi notiek līdzās. Šis ir patīkami veldzējošs un cilvēcīgs stāsts par dzīves izturēšanu un ikdienas skaistumu, kas rodams pierastajā lietu kārtībā.
Par spīti bēdām un sakāvēm, par spīti tam, ka Kudamancu Vasilijs zaudējis vecākus, brāli, trīs dēlus un sievu, un Sevojancu Anatolijai nekad nav bijis bērnu, tikai vīrs, kurš sit un pazemo, par spīti traģēdijām, kas visiem viņiem atņēmušas visdārgāko uz pasaules, nomaļā ciema iemītniekus vieno tāda silta omulība un apziņas nesteidzīgums, ko apzīmē arī grāmatā minēts jēdziens, kas mani aizķēra – esības vienmērība.
Un tā burvīgā tuvo kalnu sajūta, zālīšu smaržas un vēja rotaļas, saules kveldētais ciema ceļš un sašķobījušies žodziņi, kas apjož nelielos kārtības apdvestos koka namiņus, kur krūmājos kašājas vistas, kūtī labsirdīgi gremo govis un suņi slinki aprej viens otru. Tāda labdabīga lauku atmosfēra, kas sasilda sirdi. Tikai uz grāmatas beigām palika nedaudz žēlīgi, ka tūlīt lasīšana būs jāpabeidz. Un pats pēdējais teikums divarpus lappušu garumā (!!!) – tajā ir visa grāmatas esence, pamatu pamats, un to izlasot, top pavisam silti un omulīgi un gribas doties laukā, ieelpot svaigumu un dzīvības smaržas un pašam justies dzīvam un pilnīgam. Un šo sajūtu arī gribas paturēt visilgāk…
Izdevniecība “Jāņa Rozes apgāds”