Visai iespaidīgs fantāzijas darbs, kura pamatā ir dziļa, filozofiska jēga. Lasītājs iepazīst pasauli, kurā, līdzīgi kā episkajā fantāzijas triloģijā “Gredzenu pavēlnieks” mājo cilvēki, orki un elfi un risinās cīņas starp šīm trim rasēm. Tomēr negribas šos abus darbus likt vienā un tajā pašā plauktā. Silvanas de Mari grāmatā “Pēdējais orks” vairāk jūtama autores iedziļināšanās jautājumā par visu trīs tik atšķirīgo rasu savstarpējo naidu un tā iemesliem.
Grāmatas centrālais tēls ir Rankstrails – cilvēks, kas cīnās pret orkiem un pret ļaunumu, ko tie rada cilvēku ciltij. Viņa acīs orki ir nelietīgi briesmoņi, kas pelnījuši nāvi, un pēc viņa izpratnes tādiem tiem arī vajadzētu izskatīties, taču pirmajā kaujā pret orkiem viņš redz, ka tie maz atšķiras no cilvēkiem. Pamazām Rankstrails, ieklausoties pēdējā elfa vārdos, nāk pie atklāsmes, ka ļaunums rada neko citu kā vienīgi ļaunumu un ka ikviens, neatkarīgi no saviem līdzšinējiem darbiem, ir pelnījis, lai pret to izturas cilvēcīgi.
Šis darbs noteikti nav bērnu auditorijai, drīzāk jauniešu un pieaugušo, jo jābūt jau nobriedušam, lai nopietni uztvertu šajā darbā ietverto jēgu par ļaunumu un tā cēloņiem, par atriebību un piedošanu, par to, kas mūs padara par to, kas mēs esam. Vecāki, izcelsme, dzīves apstākļi vai mūsu pašu izvēle?
Autore aplūko mūžseno jautājumu par to, vai ir vērts atriebties saviem pāridarītājiem vai, šajā gadījumā, visai rasei, pie kuras tie pieder. Grāmatā lasītājs saskaras ar parādībām, kas, manuprāt, vienmēr būs aktuālas arī cilvēku sabiedrībā. Ļaunums saindē tevi pašu un turpina radīt ļaunumu. Visu, ko tu sēj, tu arī pļauj. Bet labais, arī tas vairojas. Rankstrails bija pirmais no cilvēku kaujinieku vadoņiem, kas atteicās nogalināt orkus, kad tie bija saņemti gūstā. Viņš tos paturēja apcietinājumā un vēlāk atbrīvoja, tādējādi izpalika cīņas ar orkiem, pašu cilvēku zaudējumi kaujas laukā, jo orki paši pēc savas izvēles sāka padoties un bija izbrīnīti par to, ka, nonākot cilvēku gūstā, iespējams piedzīvot atbrīvošanu. Un šī ir tikai viena no situācijām, kad labais rada labo.
Neesmu lasījusi šīs pašas autores grāmatu “Pēdējais elfs”, kas vēsta par agrākiem notikumiem, bet to noteikti būtu vērts izdarīt. Pašlaik to izlasīt mani attur tas, ka “Pēdējais orks” tomēr bija viens no emocionāli smagākajiem darbiem, ko esmu lasījusi, jo nākas saskarties ar ļaunuma patieso seju, nevis to ļaunumu, kas sēj nāvi kaujas laikā, kas liek atriebt savus mīļos, bet ar to ļaunumu, kas liek mātei nocirst orka bērnam pirkstus, kad viņš bada spiests ir paņēmis burkānu, ar to ļaunumu, kas liek nogalināt nevainīgu un šķīstu būtni ģimenes un bērna acu priekšā, lai tā neradītu draudus ļaunuma impērijai. Iespējams, šis ļaunums ir pārāk līdzīgs tam, par ko reizēm nākas dzirdēt mūsdienu pasaulē, tāpēc pie grāmatas “Pēdējais elfs” ķeršos klāt tikai tad, kad būšu gatava emocionāli smagam vēstījumam.