Mans stāsts par Mārtiņa Zvīdriņa grāmatas „#Fudzi161km” iepazīšanu sākās pagājušā gada vidū, kad rakstniecības seminārā uzzināju par neparastu darbu, ko sarakstījis mūsu pašu tautietis – ultramaratonists, taču tā nav pieejama grāmatnīcās, bet gan rakstot personīgi autoram vai arī dabūjot internetā. Tad es pa ausu galam biju dzirdējusi par puisi, kurš rīko trakus pārgājienus Latvijā, par ekstrēmu skriešanos ar laiku no Kolkas līdz Dubultiem. Latvija ir ļoti maza, un tajā teicienā, ka mēs visi viens otru pazīstam, ir liela daļa taisnības. Ik pa laikam iedomājos par grāmatu, līdz gada nogalē tiku pie šī darba pilnīgi lieliskā veidā.
Lakoniski melna, ķieģeļveidīga un tikpat smaga, bez nosaukuma un autora vārda uz vāka, bieza un atšķirīga no pierasto smukvāku grāmatām, tā izskatās kā no fantāzijas un pasaku filmām – tādas, par kurām brīdina nevērt vaļā, pat nepieskarties, citādi lasītājs burtiski tiks ierauts bīstamā pasaulē, kur viņu gaida satraucoši piedzīvojumi, nezināmu galu nesošas dēkas, liktenīgi dzīves pagriezieni un kļūšana par citu cilvēku. Brīdinu, tā tiešām IR tāda veida grāmata!
Stāsts ir par Mārtiņa ceļu līdz nospraustajam mērķim – 161 kilomeru garam skrējienam apkārt augstākajai virsotnei Japānā – Fudzi vulkānam. Taču tas ir tikai viens no daudzajiem dzīves posmiem, par ko ir šis vēstījums. Mērķis uzrodas vēlāk, vispirms ir Mārtiņa pusaudžu gadu atkarība no datorspēles, kopīga sportošana ar draugiem, pirmās mīlestības trakumi, darbs par operas biļešu kontrolieri (ar asprātīgu ieskatu operas darba aizkulisēs, tāpēc uz šīs iestādes apmeklējumu jūs raudzīsieties citādāk). Tad ir gatavošanās pirmajam ultramaratonam ap Monblānu, mīlestības pieredze, visas sāpes un pārdzīvojumi, attiecības ģimenē un skolā, izlolotās idejas – piedzīvojumu radīšanas organizācijas “Baltais kalns” pirmsākumi un viss pārējais.
Pēc traģēdijas ģimenē Mārtiņam dzimst mērķis – apskrienot ap Fudzi kalnu, dāvāt šo sasniegumu sev tuvam cilvēkam. Un te sākas sarežģījumi. Viena lieta ir pieteikties internetā skrējienam un sakasīt divus simtus reģistrācijas maksai. Īstā misija ir sadabūt vairākus tūkstošus tikšanai uz Japānu, dzīvošanai un sagatavošanās maratonam. Bet pats lielākais izaicinājums ir Āzijas garākais un tehniski sarežģītākais kalnu skrējiens, kura laikā jāpārvar 9000 augstuma metri pa vertikāli. Skrējiena distance vijas cauri Fudzi apkaimes senajiem mežiem, kalnu grēdām, pļavām, kā arī slavenajiem Šinto vārtiem, kas iegremdēti Fudzi piecos ezeros.
Lasot „#Fudzi161km”, sajūta ir tāda, it kā Mārtiņš būtu man iedevis savu personīgo dienasgrāmatu. Tajā ir ļoti tiešas, personiskas domas, sms, epasta vēstules, izcelti atsevišķi vārdi, ievietoti citāti un izvilkumi no Alfrēda Lānsinga lieliskā darba “Izturība”, ar kuru Mārtiņš velk paralēles visas grāmatas garumā, no Mazā Prinča, Grāfa Monte Kristo un citām. Tā ir uzdrīkstēšanās atklāti runāt par līdzšinējo dzīvi, it sevišķi, ja tie cilvēki, par kuriem vēstīts, arī lasīs šo grāmatu. Atklāt savas bailes, nedrošību, lepnību un egoismu. Atzīties veltās cerībās, pāridarījumos citiem, savās iekšējās cīņās ir patiesi drosmīgi. Un jautājums, vai kaut kas ir palicis noklusēts, rakstot šo grāmatu?
Par ultramaratoniem es pirmo reizi dzirdēju, lasot grāmatu K.Magdugala “Dzimuši, lai skrietu” – par taraumaru indiāņiem, kuri var skriet ilgus gabalus bez atpūtas un noguruma. Tomēr tā bija viegla pastaiga, salīdzinot ar Mārtiņa stāstījumu. Pilnīgi nesalīdzināmas lietas. Makdugals ultramaratonu pasniedz kā tādu itin vieglu brīvā laika nodarbi, kas iespējama teju katram, tikai jāprot pareiza skriešanas tehnika un zināma koncentrēšanās. Pupu mizas. Man ārkārtīgi patika tas, kā Mārtiņš apraksta visu bez izskaistinājumiem. Ultramarotons nozīmē, ka tu izdzen sevi līdz robežai, aiz kuras nezini, kas tevi sagaida. Tas nozīmē noberztas kājas, jēlumus, caureju, vemšanu, halucinācijas, spēku izsīkumu, nemitīgu cīņu ar sevi, ar pārējiem, ar dabu, ar laikapstākļiem, ar kalniem un visu, kas ikdienā tevi tur aiz pavadas. Brīžiem lasīt kļuva mokoši, apzinoties, ka tas taču ir traki un briesmīgi – pakļaut sevi riskam.
Taču var lieliski saprast, kas ir tas, kas liek turpināt riskēt un darīt trakas lietas. Tikai tā ir iespējams izkļūt ārā no sabiedrības uzspiestā ikdienības stereotipiskā dzīves apļa – mājas–darbs–internets-veikals-mājas. Tu nedzīvo tikai, lai ēstu, strādātu sabiedrībai tīkamu darbu, paņemtu kredītā mašīnu un nobumbulētu brīvo laiku Facebook. Tā ir dzīves garša, tā ir piedzīvojuma radīta eiforija, kas liek arī ikdienā just, ka tu stāvi dzīves kalna virsotnē, ja ne virsotnē, tad tuvu tai. Virsotnē, kas pieejama tiem, kuri nebaidās riskēt par spīti visam. Ja ir arī mērķis, tad ir arī ceļš uz to.
Šī ir ļoti atklāta grāmata, kurā lieliski redzami dzīves mācību lieliskie piemēri par to, ka visu ir iespējams sasniegt, un liktenis pats paver iespējas, ja vien cilvēks patiesi tic tam, ko vēlas sasniegt. Varbūt skan banāli, bet tas tiešām strādā, kā redzams, lasot par izmisīgo cīņu nokļūt uz Fudzi un to, kā viss risinājās soli pa solim.
Kā jau īstā dzīvē un kā jau īstā grāmatā, arī te ir mīlestības stāsts. Un kā jau īsts mīlestības stāsts, tas ir naivi romantisks, skaists un ērkšķains, bet pavisam noteikti iederīgs kopējā aprakstā, jo kas gan mēs būtu bez mīlestības, pat ja tā nes sāpes? Un pat ja sāpju iemesls ir tas, ka neļaujam otram būt pašam un mīlestību nonāvējam bailēs zaudēt to, kas mums jau pieder.
Atsevišķa līnija ir Mārtiņa aizraušanās ar piedzīvojumu spēļu organizēšanu nevis ar klasisko lozungu “team building”, bet gan daudz ekstrēmāko “team crushing”, ko arī bija ļoti interesanti lasīt. Man gan būtu bailīgi pasūtīt šādu piedzīvojumu. To varētu darīt, ja gribētu pazaudēt draugus… joks, protams!
Nevaru nepieminēt arī dažus mīnusus. Šādu personisku izauklētu darbu, kas tiek nodots konkrētam lasītāju lokam, droši vien katrs ir tiesīgs veidot pa savam, taču diezgan traucējoši grāmatas noslēgumā bija lielie izvilkumi no citiem darbiem, man svarīgs bija paša Mārtiņa stāsts, tāpēc beigās laidu garām visu pārējo. Teksta tomēr ir ļoti daudz, grāmata tikai iegūtu, ja daļu atsijātu rediģēšanas procesā. Te vietā teiciens, ka “mazāk ir vairāk”, pārfrāzējot – labāk. Jebkuram autoram pienākas cienīt savu lasītāju laiku, ko tie velta grāmatai, un nelikt lasīt vairāk kā vajadzīgs. Grāmatas rediģēšana sniegtu iespēju atbrīvoties no nevajadzīgiem iespraudumiem vai izvilkumiem no vēstulēm.
Vēl divas vietas grāmatā mani nokaitināja – pēkšņā atklāsme par sociopāta rakstura iezīmēm (piedēvēt sev visādas vainas pamatojoties uz aprakstiem internetā nav tā lietderīgākā nodarbe) un sevis vainošana vienā atsevišķā momentā.
Kopumā šķiet, ka šādi darbi ir vērtīgāki par n-tajām lubenēm, kas mētājas grāmatnīcu plauktos, greja nokrāsu stila sēnalām un gaudulīgajiem latviešu padomju laiku atstāstiem, kamēr īstie šedevri pieticīgi gaida savu uzmanības devu kaut kur underground plauktos. Šī ir viena no aizraujošākajām grāmatām, ko esmu lasījusi piedzīvojumu žanrā, it sevišķi paturot prātā, ka tas pēc būtības ir patiess stāsts, kam piemīt apbrīnojama valodas precizitāte, tēlainība un raupjš patiesums, ko nav aizmālējis pārāk centīgs cenzors. Valoda ir tāda, kādu to lieto jaunieši, tāpēc jūtīgām preilenēm šī nebūs pati piemērotākā dāvana.
Domāju, ka mūsu latviešu lasītāji šādu grāmatu ir pelnījuši un tai vajadzētu būt arī grāmatnīcās. Ar labu redaktoru, tulkotāju un mārketingu, izsijājot visu lieko tekstu, šī būtu hits arī ārzemju ceļojumu un autobiogrāfisku piedzīvojumu žanra literatūrā. Esmu lasījusi daudzus darbus par alpīnistiem, dēkaiņiem, piedzīvojumu meklētājiem un šis būtu lieliskuma ziņā tikpat līdzvērtīgs, pat pārāks par dažu labu citu.
Un es varētu lasīt vēl, ja būtu ko. Šis ir iedvesmas stāsts par latviešu puisi, kurš spējis paveikt neiedomājamas lietas un turpina savu dzīvi pēc brīnišķīga moto „Ir dienas, kad padoties ir aizliegts”.
Tas, ko var paņemt no šīs mūsdienu pasakas, ir piemērs degsmei un virzībai uz personiskajiem mērķiem. Nevis tikai sapņot par dzīvi, kas sniedz piepildījumu, bet iet un darīt, izmantojot to, kas mums visiem ir dots vienlīdz lielā mērā – laiku un ticību. Visiem mērķis nebūs skriet vai uzvarēt sacensībās, taču tas var būt jebkas cits. Galvenais ir nesēdēt un neņerkstēt, cik visi pārējie slikti, jo vienmēr vajag sākt ar sevi un savu domāšanu.
Mūsdienu pasaka par mākoņkilometru tirgotāju. Laikam nav iespējams pateikt vēl labāk.
Šeit var izlasīt interviju ar Mārtiņu: https://wearefromlatvia.com
Grāmata saņemta no autora. Viedokli par blogā apskatītajām grāmatām nekādos apstākļos neietekmē sadarbība ar izdevniecībām vai autoriem.
Rbonalds Briedis šo pieminēja Literārajā Akadēmijā, sakot, ka lasa, patīk, bet daudz labāka tā būtu tad, ja būtu kāds parediģējis un lielu daļu teksta izņēmis 🙂
Tā ir gan, teksta apjoms ir milzonīgs un tāds kā neapvaldīts. Nu jācer, ka citos darbos, ja tādi sekos, būs uzlabojumi.