Reizēm dzīve izspēlē ar mums tādus jokus un likteņa pavērsienus, kādi mums pat sapņos nav rādījušies. Atliek pieņemt it kā sākotnēji šķietami nenozīmīgu lēmumu un izrādās, ka tieši šis lēmums ir novedis līdz neticami aizraujošām dzīves pārmaiņām. Austrālietis Kriss Harisons, dziedējot salauztu sirdi pēc attiecību pārtraukšanas, pieņem spontānu lēmumu doties uz Īriju un vietējā īru krodziņā, malkojot Guinness alu, viņa acis sastopas ar šarmantās itālietes Danielas skatienu un sākas Krisa piedzīvojums, kas uz visiem laikiem izmainīs ne tikai viņa dzīvi, bet arī viņu pašu. Vispirms Kriss iemīlas Danielā un pēc tam seko iepazīšanās ar Itāliju – ne vairs caurbraucoša, tikai populārāko apskates vietu apmeklējoša tūrista acīm, bet kā vietējam, tuvu iepazīstot Itāliju gan no labās, gan sliktās puses.
Vienaldzība pret politiku varētu šķist bezatbildīga, bet, ja vēlēšanu kabīnes jāapmeklē biežāk kā labierīcības, jābalso par jaunu parlamentu un premjerministru, bet kandidāti ir bijuši apsūdzēti slepkavībā, sadarbojušies ar mafiju vai ignorējuši ik likumu, ko paši apstiprinājuši, tad cinismu var attaisnot kā pašaizsardzību.
Autoram piemīt lieliska spēja ar vienlīdz lielu nopietnību un asprātību aprakstīt svešas tautas, kultūras un zemes iepazīšanu. Caur grāmatas lappusēm Latvijas ziemas baltumā un lietavu pelēkumā iemirdzas saules pielietas Itālijas mazā ciematiņa Andrāno šaurās bruģētās ieliņas, ik ceturksni dzidri ieskandina ciemata centrālā laukuma baznīcas zvans, šurp atplūst dārzeņu, augļu, slotu, matraču pārdevēju ietrenētās, skaļās balsis, kas jau pašā rīta agrumā ielaužas balto namiņu krēslainajā gurdenumā un iemītnieku saldajā miegā, jautru, omulīgu balsu un trauku šķindoņu ieskautas vakariņas namu pagalmos satumsušās Vidusjūras krastā, kur tiek baudīti itāļu ēdieni, kuru apraksti nemanot liek vēlēties pašam atrasties itāļu mielasta vidū, kā piemēram, spaghetti alle vongole (spageti ar ēdamajām gliemenēm un baltvīnu), picas, prosciutto ar meloni, brusketas, cepti baklažāni,cukīni un pipari olīveļļā.
Kriss ar humoru un iebraucējam raksturīgu neizpratni raksta par itāļu mentalitāti, spēju vienmēr un visur runāt par ēdienu, par gandrīz visur valdošo nekārtību, ierēdņu korumpētību, trakulīgo braukšanas manieri, policistu jeb carabinieri stulbumu, valsta pārvaldes darbinieku pērkamību. Autors neizprot izšķērdīgu, pompozu svētku rīkošanu, kaut gan ceļi un ielas kārtējo gadu paliek nelaboti. Un tomēr, tāpat kā itāļi nekur citur nevar iedomāties savu dzīvi, arī Kriss, par spīti veselajam saprātam un tuvinieku neizpratnei, ir neprātīgi iemīlējies gan itāļu meitenē, gan Itālijā un nespēj pamest nevienu no abām.
Stopzīmes bija tikai ierosinājumi, un sarkanā gaisma luksoforā bija tāda pati izvēle kā piens pie kafijas.
Esmu lasījusi daudzas ceļojuma grāmatas, kurās uz citām valstīm pārvākušies autori interesanti un ar humoru stāsta par iedzīvošanos saulainajās dienvidu zemēs (vienīgi tā vienmēr ir Itālija, Grieķija vai Francija, bet kādreiz derētu arī kāda aukstāka, skarbāka zeme). Nešauboties varu apgalvot, ka Krisa Harisona grāmata ir viena no labākajām, izzinošākajām un asprātīgākajām daudzo līdzīgo ceļojumu aprakstu grāmatu vidū. Interesantu dialogu, izcili trāpīgu salīdzinājumu un detalizētu aprakstu veidā autora piedzīvotais sniedz ļoti daudz informācijas par itāļiem un šo darbu derētu izlasīt ikvienam, kurš plāno apmeklēt Dienviditāliju. Jo, ticiet man, pavisam citām acīm pavērsies skats gan uz Itāliju, gan uz tās iedzīvotājiem, apbrīnojot viņu bezrūpīgo spēju izdzīvot valstī, kurai acīmredzot nepiemīt veselais saprāts.
Grāmata saņemta no izdevniecības “BaibaBooks”. Viedokli par blogā apskatītajām grāmatām nekādos apstākļos neietekmē sadarbība ar izdevniecībām.
Kad apciemoju māsu Itālijā, biju šoka par to ka vietējie pilnīgi ignorē satiksmes noteikumus. Šausmas! Mašīnas ne no kurienes, luksofors tiešam neko nenozīmē. Un gājieni?! Mamma ar ratiem stāv pie zebras un ratiņi stāv brauktuves daļā…kur brauc mašīnas. Laikam galvenais ka viņa pati stāv pareizi.
Un ja, nekārtība visur…
Galvenais, ka parasts tūrists jau visu to haosu neredz, jūsmo tikai par ēkām un vēstures pieminekļiem. Arī, es, lai gan esmu bijusi Romā un vēl šur tur, varu teikt, ka principā neesmu bijusi īstajā Itālijā. No visa izlasītā man bija jaunums atklātā naidošanās starp Ziemeļitāliju un Dienviditāliju, fakts, ka ziemeļitāļi uzskata dienvidus bez maz vai par citu kontinentu – neattīstītu, nabadzīgu, atpalikušu.