Brīdinu! Šī grāmata patukšos jūsu maciņu. Jums gribēsies jaunu kleitu, lūpukrāsu vai pudeli šampanieša. Iespējams – ceļojumu uz Vidusjūru. Bet es par šo neatbildu.
Ar Mariju es paviesojos pasaulē, kurā sen nebiju bijusi.
Mani piesaistīja viens teikums uz grāmatas aizmugures vāka (tadā, tātad vākiem ir nozīme, protams!) – un tā kā Zvaigznē bija 50% atlaide, atļāvos nopirkt. Jo es mīlu grāmatas, bet pērku reti, JO man nav bezizmēra skapis un bezizmēra naudasmaks.
Vispirms par praktisko pusi. Vāks ir tik patīkams taustei. Gaumīgs. Piestāv mazām kafejnīcām, vīna glāzēm un sievietēm. Elegance, ko novērtēju.
Es nestāstīšu sižetu, tas pat nav būtiskākais. Svarīga ir noskaņa, ko šī grāmata rada. Pamēģināšu uzburt. Tu brauc pa vientuļu šoseju gar ārprātā skaistu Vidusjūras piekrasti ar savu mazo mašīnu, puķainu, vasarīgu kleitu mugurā un tavā galvā nav ne pienākumu, ne darba grafika, ne solījumu kādam. Esi tikai tu un ceļš un cilvēki. Un tu pamazām atbruņo sevi, neuztver visu tik nopietni un esi tu pati bez izlikšanās, bez robežām, bez kaunēšanās.
Grāmata ir gan par ceļa mērķi, gan noieto ceļu, gan ceļa gājēju, gan ceļā sastapto. Šī frāze ir no Agneses Cimdiņas “Ilgtspējas meklējumi Arābijas tuksnesī”, ko iesaku izlasīt, jo tur arī pietiek sievišķības meklējumu un dvēseliskuma, kaut tiek cilāta cita tēma, Šis teikums tik skaisti sader ar Mariju.
Un tā tie stāsti savijās, vai ne? Caur vienu tu nonāc pie cita un tas stāstu labirints ir tiks ievelkošs! Burvestība!
Gaisotnes ziņā velku paralēles ar citu romānu, kas manī radīja līdzīgas urdoši dvēseliskas sajūtas – Alesandro Bariko “Misters Gvins”. Tā pati sirdi preparējošā noskaņa, neuzbāzīga filozofisku domu graudu ievīšana tekstā un tik tikko sajūtamais eksistenciālais maigums un simbolisms, ko lasītājs var izvēlēties uztvert, pārdomāt, ielaist sevī vai viegli pārslīdēt pāri.
Tagad es gribu smuku kleitu dabūt. Nevis, lai skraidītu gar jūras malu kā varones, bet lai justos tā vaļīgāk. Pīpēt gan nesākšu, tur grāmatas ietekme beidzas. 😀
Izdevniecība Zvaigzne ABC.