“Pašas skaistākās jūtas, ko varam piedzīvot, ir mistiskais. Tas, kurš nepazīst šīs emocijas, kurš vairs nespēj brīnīties un kuru nepārņem bijība, ir tikpat kā miris, kā nopūsta svece. Sajust, ka aiz visa, ko var pieredzēt, atrodas kaut kas tāds, ko mūsu prāti nespēj aptvert, kura skaistums un diženums līdz mums nonāk tikai pastarpināti: tā ir reliģiozitāte. Šajā un tikai šajā ziņā esmu patiesi reliģiozs cilvēks.” /A.Einšteins/
Einšteina biogrāfija manā grāmatplauktā nogulēja kādus pāris gadus, līdz beidzot pieķēros klāt un ielasījos tā, ka nevarēju vairs nolikt malā. Un ne tikai tāpēc, ka lasīt par Einšteina dzīvi un personību bija tik aizraujoši. Šis ir arī fantastiski detalizēts ieskats 20.gadsimta zinātnes attīstībā un sabiedrībā.
Varbūt ne viens vien ir nodomājis, kas gan slēpjas aiz slavenākā foto redzamā nebēdnīgā zinātnieka maskas, aiz pelēcīgā matu ērkuļa un izbāztās mēles?
Einšteins bija diezgan konservatīvs attiecībās ar citiem, varētu pat teikt, egoistisks. No viņa veltītā laika zinātnei cieta dēli un ģimene. Viņš maz rūpējās par savu veselību, bieži izlaizdams ēdienreizes, lai tikai strādātu pie savām teorijām. Mūsdienās Einšteins droši vien iztiktu ar ātri pasūtāmu fast food vai arī algotu pavāru. Tajā laikā šo amatu pildīja viņa otrā sieva Elza.
Pasmējos pie apraksta, kā dāņu zinātnieks Nilss Bors un Einšteins brauca tramvajā, kad bija tikko satikušies Kopenhāgenā. Divi tā laika ievērojamākie zinātnieki, dabiski, viņiem bija kopīgas sarunu tēmas un, uzreiz satikušies, viņi ieslīga diskusijās par zinātnes jautājumiem un pabrauca garām vajadzīgajai pieturai. Vienreiz, otrreiz. Un laikam tikai trešajā reizē izkāpa īstajā pieturā. Katrā ziņā autobiogrāfijā tas minēts kā patiess stāsts. Daži citi mīti gan tiek apgāzti. Piemēram, Einšteins nav bijis nesekmīgs matemātikā, tas ir plaši izplatīts pieņēmums, ar ko daudzi vecāki mierina savas atvases. Taču Einšteinam bija disleksija, kas izpaudās traucētā runas attīstībā.
Einšteins bija asprātīgs un labprāt uzsvēra savas dīvainības, jokoja ar žurnālistiem, tāpēc viņš būtībā kļuva par pirmo zinātnieku, kura sagaidīšanas pasākumi Japānā, Amerikā un citviet ārzemēs izvērtās par svētkiem, ļaužu masu ieskautām procesijām un ovācijām, kādas parasti piedzīvo rokzvaigznes vai slaveni aktieri.
Izlasot viņa biogrāfiju, Einšteins kļūst tāds kā tuvāks, tāpēc arī dievinu biogrāfijas. Labi uzrakstīta biogrāfija ir kā saruna ar šo cilvēku, tu uzzini viņa dzīvesstāstu un tas ir elpu aizraujošs, sirsnīgs un pietuvināts ceļojums kāda cilvēka dzīvē, viņa sasniegumos un satricinājumos.
Noņemu cepuri par to, ka Einšteina slavenais teiciens “Iztēle ir svarīgāka par zināšanām” nav tikai mīts.
Viņš bija cilvēks, kurš nekad nebeidza brīnīties par Visumu, kurš saprata, ka aiz visa pastāvošā stāv kāda augstāka doma, ideja, saprāts, kas visu šo ir radījis perfektā harmonijā un viņa loma bija atklāt nelielu daļiņu no pasaules uzbūves likumsakarībām un nodot to ikdienas pārņemtajai sabiedrībai kā dārgu atklājumu par to, ka mūsu pasaule ir unikāla, apbrīnas vērta simbioze starp dievišķo harmoniju, dabu un cilvēka dvēseli.
Biogrāfija, kura pavēsta ļoti daudz ne tikai par Einšteinu, bet par mums pašiem – mūsu aizdomām, stereotipiem, atklājumiem un cilvēka dabu, kas visos laikos ir un paliek nemainīga.
Dzīves nogalē par sevi viņš teica: “Droši vien es izskatos kā strauss, kas vienmēr paslēpj galvu relatīvajās smiltīs, lai nebūtu jāskatās acīs ļaunajiem kvantiem.” Šis bija par viņa vārdisko cīņu ar kvantu zinātniekiem.
“Drāmā, kas līdzinātos farsam, ja nebūtu tik drausmīga, Einšteina smadzenes uz vairāk kā 40 gadiem kļuva par klejojošu relikviju.” Izklausās briesmīgi, bet fakts. Pataloganatoms pēc Einšteina nāves izņēma viņa smadzenes un burkā vadāja apkārt pa visu Ameriku, dāļādams apkārt, ja kādai klīnikai radās interese.