14.07.-15.07.
Brokastu laiku izmantojam, lai izmestu līkumu pa viesnīcas apkārtni un dabūtu kafiju ar maizītēm. Sēžam pie lielveikala uz soliņa un vērojam pilsētas mošanos. Šodien mums ir jāizlemj, pa kādu ceļu turpinām savu maršrutu. Ir skaidrs, ka mēs negribam visu ceļu nobraukt nonstopā, neko apkārt neapskatot. Pēc sākotnējiem aprēķiniem mēs iekavējam ne vairāk kā 2 dienas, taču, ja turpināsim ceļu līdz Slovēnijai, mums nepietiks laika padzīvoties pašā Slovēnijā, jo uzreiz būs jādodas mājupceļā. Pēc vairāku variantu izvērtēšanas (Čehija vai Tatri) izlemjam, ka turpināsim maršrutu, apskatot Slovākijas ziemeļdaļu, tad apbrauksim Augstos Tatrus pa dienvidu pusi līdz Zakopanei un tālāk līdz Krakovai. Tad nogriezīsim daļu ceļa ar vilcienu un LUX express busu no Varšavas līdz Rīgai.
Pēc tāda lēmuma krāmējamies, tinam izžuvušos guļammaisus un telti un izbraucam ārpus Žilinas. Pa pilsētu ir patīkami braukt ar velo, vējš svilpo gar ausīm, diena ir saulaina un sākumā ceļš ved gar idillisku ezeru. Pusdienu pārtraukumu pavadām pie nelielas upītes, kur tieši sākas nesen izbūvēts veloceļš ar koka tiltiem. Es pētu katru šādu objektu, jo pie tiem parasti ir izvietoti informācijas dēļ ar norādītu Eiropas Savienības fondu atbalstu. Profesionālais marasms. Hardijs savukārt man šad tad rāda nepareizi savienotus būvelementus utt. No profesijas nekur neaizbēgsi, šausmas!
Ir tik karsts, ka sajūta kā cepeškrāsnī. Drīz nonākam kempingā Bela un tālāk vairs nebraucam. Šodien mēs gribam laicīgi nonākt naktsmītnē, lai pabaudītu vakaru. Kempings maksā 16 euro un mēs aši vien uzslejam telti un izkārtojam savu saimniecību. Emīliju palaižam bērnu rotaļlaukumos un pie batuta. Tur viņa nolēkā kādas 2 stundas, ļoti priecīga par batutu.
Nākamajā dienā mums ir diži plāni. No paša rīta telti, visas mantas un smagās somas atstājot kempingā, ar viegliem riteņiem minamies uz Minimodel Europa – miniatūru dzelzceļa pasauli, kas atvērta Terčovā. 50 m2 ierīkota tuvākās apkārtnes samazināta versija ar dzelzceļa sliedēm, pili, krautuvēm, stacijām, kalnu un klinšu ieskautām apdzīvotām vietām. Tā jau paskatīties smuki, tikai pietrūkst mazajiem bērniem iespējas pieskarties modelīšiem vai paspēlēties ar figūriņām.
Tad dodamies uz dabas objektu – Janošikove diery Mala Fatras nacionālajā parkā. Tas ir gleznains aizu un kanjonu tīkls – viens no iespaidīgākajiem pārgājienu maršrutiem Slovākijā un Centrāleiropā. Mierīgi var iet ar bērniem. Riteņus pieslēdzam pie žoga un apbruņojušies ar uzkodām (musli batoniņi, āboli), fotoaparātu un labu garastāvokli, ieslīgstam krēslaini valdzinošajā mežu, kalnu taku un ūdenskritumu pasaulē. Šis tiešām ir burvīgs pārgājiens. Te nav grandiozu kalnu skatu, taču ir šauras aizas, klinšu veidojumi, upju izgrauztas ejas, kalnu gaiss un meža skurbinošais miers. Pusceļā ir kafejnīca ar garām rindām, atpūtas vieta, bērnu laukumiņš. Mēs neko ēst nepērkam, bet paņemam kafiju. Te tā ir mazā tilpumā, nav kā pie mums. Starp citu, pie mums ir viena no labākajām kafijām. Neesmu bijusi Turcijā, kas slavena ar savu turku kafiju, taču ASV un daudzviet citās valstīs kafija garšo pēc zeķūdens (izņemot fancy kafūžos un Starbucks), un nav dabūjama mums pierastā izmērā. Tu vari pēdējiem spēkiem izmisīgi izdvest Americano vai Lungo (ar to daudzviet saprot lielāku kafiju par uzpirksteņa tiesu), taču vienalga dabūsi mazītiņu glāzīti, uz kuru žēl skatīties.
Emīlija paspēlējas trušu pilsētiņā, kamēr mēs pasēžam uz soliņa un baudām kalnu ainavu, tad turpinām ceļu augšup lejup pa gravas takām.
Šī ir viena no foršākajām ceļojumu dienām. Pārgājienu beidzam pēcpusdienā pēc noietiem apmēram 5 km lēnā tempā ar atpūtas pauzēm. No kempinga izbraucam ap 16 un dodamies tālāk. Vakars paiet, pievārējot milzu kalnu, kurā es stumjos augšā. Kalna galā ir vienreizējs skats, ganībās ganās zirgi un vispār tāda idilliska sajūta, kaut gan drēbes var izžmiegt un bija labs kardio stumjot augšā visu saimniecību uz riteņa. Naktsmītni atrodam jau tumsā šoreiz ārpus kempingiem, pļavā pie upes turpat pie mājām. Reizēm jāpaliek tur, kur sanāk, lai arī vieta nav gluži piemērota, jo ir baigi piedrazota.
Ar velo: 39 km + 67 km
Maršruts: Žilina – Terčova – vieta pie upes, kuras nosaukumu neatceros
Iepriekšējais raksts: VELOBRAUCIENS PA POLIJU UN SLOVĀKIJU – Lietainā Slovākija #5
Nākamais raksts: VELOBRAUCIENS PA POLIJU UN SLOVĀKIJU – Dzimšanas diena pilī #7
1 Comment