10.07.
Varētu teikt, ka veloceļojums tikai tagad sākas pa īstam, jo 4 dienās ar sabiedrisko transportu esam pārvarējuši ap 950 km, taču no šī brīža maksimāli izmantosim velosipēdus.
Šodienas iespaidi – lieliskie Polijas veloceliņi (tiešām varam ieteikt šo valsti citiem veloceļotājiem, jo te ir izteikti labi attīstīta veloinfrastrukūra), pusdienu pauze dzīvojamo ēku pagalmā, lai Emīlija var paspēlēties rotaļlaukumiņā, kamēr gatavojam pusdienas. Lietus, no kura paglābjamies vietējā stacijas ēkā. Tur satiekm vietējo, kurš, ieraudzījis mūsu nopakotos riteņus un uzzinājis, ka braucam uz kalnu pusi, tikai nogroza galvu un nosaka, ka tur ar mums būs cauri. 😊 Nu redzēsim! Naktsmītni atrodam pie ezera, šoreiz te ir ugunskura vieta, ko izmantojam. Nevarētu gan teikt, ka vakaros būtu daudz brīva laika. Esmu paņēmusi līdzi grāmatas un galda spēli, bet to visu varēju arī neņemt. Vakars paiet taisot ēst, mazgājot traukus, meklējot žagarus, cepot kartupeļus ugunī, un mazgājoties. Pieklājības pēc pasēžam pie uguns, lai vismaz skaitās, ka mums ir kaut kāds vakara mieriņš, bet visai ātri ielienam teltī izgulēties.
Ar velo: 55 km Maršruts: Katovice – Lakas ezers
11.07.
Ja dzīve piespēlē konditoreju, tā ir jāizmanto. Nav ko liegties, saldumu un kafijas pieturas veļoceļojuma laikā ir būtiska ceļojumu sastāvdaļa. Mēs, protams, nestājamies pie katras bodes vai ceptuves. Pie katras otrās 😊 nu labi, tik traki ar mums vēl nav. Tomēr tā ir ceļojuma privilēģija – braucot ar velo, ieraudzīt omulīgu vietu, apstāties, atvilkt elpu un pasēdēt, pabaudot dzīvi. Arī Emīlijai tiek savs prieciņš kūkas izskatā. Viņa vispār ir izturīgs ceļotājs. Protams, savu reizi pačīkst, bet tādi jau mēs visi. Pārsvarā čīkstēšana mums katram uznāk tad, kad piepildās viens no 2 apstākļiem – pārgurums vai gribas ēst. Ja ir abi apstākļi vienlaikus, tad reāli neko vairs negribas, ne ceļojumu, ne kompāniju, neko, uznāk eksistenciālas pārdomas, kāpēc tas viss, kāpēc mēs sev to nodarām, vai tad nav labāk paņemt all inclusive viesnīcu un beidzot normāli atpūsties. Tāpēc ar laiku jau iemānāmies turēt blakus uzkodas, Emīlijai tā ir paprika, ābols, batoniņš vai bērnu biezenītis. Mums musli batoniņi, šokolāde vai āboli. Pārgurums traucē tikai tad, kad slodzes ir par daudz. Taču tad vienkārši jāatceras atpūsties un paņemt pauzes. Te atkal izpaužas kompromisa māksla. Ja vienam gribas ātrāk mīties ar velo, bet otrs ripina savā tempā, tad jāpielāgojas. Kaut kā uz priekšu jau tiekam. Cenšamies Emīliju vismaz reizi dienā palaist bērnu laukumiņos. Ceļot ar bērnu vispār nekāda lielā problēma nav. Kas bērnam svarīgākais 4 gadu vecumposmā? Paēst tad, kad gribas, laukumiņš, čupačups un dienas deva multenīšu, tad jau dzīve ir skaista. Multenītes parasti iedodam vakaros teltī. Pa dienu braucot man aiz muguras, Emīlija vēro visu un uzdod jautājumus. Pārsvarā par ceļazīmēm, mašīnām, ēkām.
Mūsu šodienas maršruts ir gar Zapora Jaziero – lielu ezeru, kuram vienā malā uzbūvēts 3 km garš dambis, pa kuru ved veloceļš. Veloceliņi vilina mūs mežos un mazajās Polijas pierobežas ziemas kūrortpilsētiņās. Viena no tām ir Ustroņa – atgādina kaut ko līdzīgu jūrmalai, tikai bez jūras. Šeit mēs beidzot pēc nedēļu ilgas ceļošanas izmazgājam drēbes pašapkalpošanās veļasmazgātuvē. Ļoti laba lieta, kas ceļojot noder. Tikmēr salādējām iekārtas, apskatāmies tālāko maršrutu. Pēc īsas pastaigas pa apkārtni Hardijs ienāk veļasmazgātuvē, kur es sēžu un kaut ko rakstu un saka, lai es neeju uz konditoreju tepat blakus. Cilvēki tur staigājot un fotogrāfējot vitrīnu. Es, protams, saspicēju ausis. Jāiet palūkot. Megalielu virtuļu vitrīnas. Nu tādi virtuļi kā no Villija Vonkas šokolādes fabrikas. Vai no pasaku zemes, kur saldumi izskatās ideāli un milzumbagātīgi. Tādi vēl nav redzēti. Varbūt labi, ka mums Jēkabpilī tādas konditorejas nav.
Pēc praktisko lietu sakārtošanas, brīdi pasēžam pilsētiņas laukumā pie strūklakas, vakars lēnām nolaižas pār namiem, no tuvējās baznīcas skan torņu zvani un mēs dodamies uz noskatīto naktsmītni. Šoreiz teltsvieta būs augstāk kalnā, līdz tam 1 km stūmiens augšā. Hardijs brauc, es kāpju, Emīlija tipina man blakus. Nav viegli stumties kalnā, bet kas jādara, jādara. Vietai ir luksus – galds ar soliņiem. Skats arī lielisks, no kalna paveras ainava uz nesen šķērsoto līdzenumu. Esam Beskidu priekškalnēs.
Ar velo: 51 km
Maršruts: Lakas ezers – Ustroņa
12.07.
Nezinu, kas bija noticis, bet šonakt gulēju tik saraustīti kā reti kad. Gulēt ārā pie dabas man parasti nav bail. Atceros tikai vienu nakšņošanu Gaujas lauvu izbraucienā, kad visu nakti man šķita, ka kāds ar cirvi pie mums atnāks. Laikam vietai nebija laba enerģētika, kā saka. Šoreiz raustījos no skaņām, ko rada nakts un nelielais lietus. Nebija jau no kā baidīties, tuvumā dzīvojamās mājas, ceļš, pilsēta tepat lejā no kalna. Naktī apkārt lidinājās jāņtārpiņi.
No rīta atklājam, ka manam divritenim jāmaina riepa. Tas mūs nedaudz aizkavē, bet ne ilgāk kā līdz 11. Tālākais ceļš ir līdz triju valstu robežai – Čehija, Slovākija, Polija. Līdz tai apmēram 50 km, ko arī plānojam nobraukt dienas laikā un būsim Beskidu kalnos.
Beskidi izstiepušies 400 kilometru garumā un to vidējais augstums ir 800 — 1000 metru virs jūras līmeņa, augstākā virsotne ir Babjas kalns — 1725 metri. Beskidi ir plašāki par Tatriem, trašu un naktsmītņu skaits ir daudz lielāks. Beskidu nogāžu egļu, priežu, dižskābaržu meži un virsotņu pļavas ir lieliska vieta pārgājieniem. Laikam jau kad visi būs noguruši no Tatru pūļiem, lēnām tiks atklāti arī Beskidi. Šodien atvelkam elpu Vislā – nelielā kūrortpilsētā, ko rotā skaisti parki, ziedi, skulptūras un strūklakas. Veloceļš ir diezgan līdzens un sakarīgs un lielu dienas daļu ved gar Vislas upi. Nu jau lēnām parādās kalnains apvidus un sākas periodi, kad stumšanās mijas ar kalnu nobraucieniem. Atrodam skatu torni un beidzot dabūjam to, ko ceļojumos alkstam – kalnus un vēlreiz kalnus! Mazi izrotāti kalnu namiņi, tā īpašā brīvības un svaigā gaisa apdvestā ainava, kas valda kalnu reģionos. Kā man tā bija pietrūcis! Un īstenībā, braucot ar velo, var vistiešākajā veidā sajust, izsmaržot un ievilkt sevī apkārtni.
Izbrauciens pāri kalnam, līkumojot gar lauku mājiņām, ir prasījis diezgan daudz spēka. Vakarpusē nonākam vienā no mazajiem Beskidu ciematiem, atrodam visu ceļotāju glābiņu – veikalu, dabūjam enerģijas devu kolas un šokolādes cepumu izskatā un turpat pie veikala piesēžam, lai paskatītos potenciālo teltsvietu. Pēc iestiprināšanās nogurums nedaudz atlaižas un sarindojuši iespējamās naktsvietas, ar riteņiem laižam lejā pa pilsētiņas ielu no iespaidīga kalna līdz pakājei. Nobrauciens ir tik stāvs un tik garš, ka man rodas nelielas bailes, vai bremzes neatteiks sadarboties.
Nakstmītnes atrašana atkal prasa laiku, taču beigās pēc brauciena gar mežiem atrodam atpūtas vietu ar nojumi un galdiem Čiernē, mazā ciemā Slovākijas robežas pusē.
Ar velo: 45 km
Maršruts: Ustroņa – Čierne (SK)
Iepriekšējais raksts: VELOBRAUCIENS PA POLIJU UN SLOVĀKIJU. Kā mani salauza Polijas transporta sistēma #3
Nākamais raksts: VELOBRAUCIENS PA POLIJU UN SLOVĀKIJU – Lietainā Slovākija #5
2 Comments