Pirms sāku šo lasīt, galvā parēķināju, cik darbus par Santjago ceļa iešanu esmu lasījusi. Slavenais Koelju “Burvja piezīmes”, Hapes Kerkelinga “Kādu laiku būšu prom”, tad nedaudz no www.mugursoma.lv bloga palasījos, kā gāja mūsu Zanei Eniņai, un pavisam nesen vēl izrāvu cauri Ligijas Zariņas “Es izvēlos iet”.
Rakstniece Kristīne Ulberga iet šo ceļu kopā ar Aleksi – draudzenes tīņa vecuma dēlu. 900 kilometri pa Spānijas ceļiem, mežiem, takām, kalniem, grēdām, nogāzēm, ciemiem, pilsētām un laukiem. 900 kilometru sviedru, pārdomu, šaubu, prieka, asaru, dusmu, niknuma, bezspēcīgas, izturības, bezjēdzīguma sajūtas, jēgas sajūtas, pateicības un nepateicības. Grāmata nav izteikti plāna, taču es to izrāvu pusotrā dienā. Jo gribējās zināt, kas un kā mainās, ejot šo ceļu. Man vienmēr, vienmēr patīk lasīt par to, kā ceļš, ceļojums, jebkura darbība ārpus ikdienas, kas ilgst pietiekami ilgu laiku, spēj iesēt pārmaiņu sēklu cilvēkā. Kā attīrās prāts, kā nāk ārā visi sagulušie sārņi, kā nezināmais un it kā svešais iespaido ceļotāju un satriec viņa prāta konstrukcijas, kas viņam ir traucējušas dzīvot pa īstam, ar sirdi un dvēseli. Kā tādam lūriķim man patīk skatīties, kā gājēju dvēsele beidzot izlaužas brīvībā, jo ierastās ikdienas neesamība tai ļauj izlauzties no domu krātiņa.
Metaforiski vērojumi, prāta vīzijas un sapņojumu realitātes atspulgi mijas ar svētā ceļa iespaidiem. Kristīne ļaujas Ceļa maģijai, un lai arī lēni, bet iekšējā pasaule mainās, pārtop un sadziedē sevi. Caur sāpēm, caur apņemšanos, caur dusmu un atvieglojuma asarām.
“Kļūsti par saimnieci pati savā iekšējā pilī” – tā sapnī vecā baznīcā pie Kristīnes atnāk vēstījums no svētās Terēzes. Vai Kristīne ir saimniece pati savā pilī ceļa sākumā? Šķiet, ka nē. Ir vēl balasts, kas neļauj uzelpot, ir meli, kas tur pie zemes un neļauj būt patiesai. Suģestējoši atklāts darbs uz Santjago putekļainā ceļa fona.
Šis ir transformējošas pieredzes apraksts, kā ceļa rādītājs lasītājam, kurp vērties, lai saskatītu īstu, dzīvu stāstu par Ceļu ikvienā no mums.
Šķiet, visvairāk mani uzrunāja šīs rindas:
“Ne visi, bet tomēr vairākums cilvēku reiz saprot, ka neviena viņiem vairs nav. Neviena, kam patiesi rūpētu. Tikai mātes, daži tēvi un pirmšķirīgi mīļotie. Un vēl – bērni. Tomēr bērnu programmās ir ielikts vecākus gribēt līdzās kā pavadoņus, bez kuriem nevar iziet tumsā. Kādā savādā mirklī bērni atkabina tēti un mammu, kā kosmosa kuģis nomet lieko, kad tiek cauri zemeslodes apvalkam.”
Kur tev pa kreisi, tur ir pa labi; kur tev ir taisnība, tur tu kļūdies; kur tev ir labais, ir arī sliktais.
Ja mēs nepabarojam cits citu, tad esam badā.
Nu jau Santjago ceļš oficiāli ved arī cauri Latvijai (caminolatvia.com) 562 km garumā, tāpēc tie, kuriem sirdī dzimst vēlme pamēģināt šo maršrutu, var sākt tepat, dzimtenē un tad jau redzēs, kur Ceļš aizvedīs, vai ne?
Izdevniecība “DIENAS GRĀMATA”