Laiks grāmatu citātu kolekcijai. No šiem visiem man vislabāk tīk rindkopas no divām grāmatām: pirmā ir Terija Prečeta “Mazā brīvā cilts” – stāsts, kurā ir maģija, bet vienlaikus arī kaut kas tik pazīstams, cilvēcisks, emocionāls un labdabīgs, ka sažņaudzas sirds vēlmē paturēt sevī grāmatas pasaulīgo vērienīgumu un ikdienišķi mīļo noskaņu. Un otra ir Safona “Vēja ēna” – ir teikumi, kas vienkārši liek sajūsmināties par valodas skaistumu.
Lai neizskatītos muļķīgi, vairums cilvēku akceptē pieņēmumus, ka viņi nav nekas vairāk kā ķermenis, kas nosit laiku, līdz laiks nogalina viņus.
Ričards Bahs “Hipnoze Marijai”
Šādu laimi viņa vēl nebija izjutusi nekad, lai gan tomēr viņai šķita, ka ir to gadiem ilgi nēsājusi sevī, gaidot mirkli, kad gaisma atspīdēs. Likās neiespējami, ka viņa visu šo laiku spējusi darīt arī visu ko citu, ne tikai sargāt un slēpt slepeno gaišumu. Mēs esam spējīgi uz visu ko, viņa domāja. Augt, mīlēt, radīt bērnus, novecot – un, to visu darot, mēs vienlaikus esam arī citur, neatskanējušās atbildes laikā, nepabeigta žesta laikā. Un to, kas šķiet viens vienīgs ceļojums, mēs noejam pa dažādām takām un dažādā gaitā.
Alesandro Bariko “Misters Gvins”
Mēs izvēlamies kādu lietu tikai tāpēc, ka noteiktā laika sprīdī tā gluži nejauši atrodas acu priekšā. Tā nav lieta, ko mēs patiesi vēlamies, tomēr tā izraisa interesi, un, jo ilgāk mēs to aplūkojam, jo vilinošāka tā šķiet. Daži cilvēki visu mūžu pieņem lēmumus tieši šādā veidā.
Klarisa Pinkota-Estesa “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”
Kā būtu, ja jūs beigtu sevi vērtēt un vienkārši pieņemtu sevi visā nepilnīgajā krāšņumā, apzinoties, ka turpināsiet augt un pilnveidoties, bet būs arī rīti, kad pamodīsieties aizkaitināts un vismaz reizi nedēļā piemirsīsiet kaut ko svarīgu, un diezgan regulāri pateiksiet kaut ko aplam?
Elizabete Gilberta “Ēd, lūdzies, mīli”
Viņai pietrūka klusuma. Tas, kas bija tagad, nebija tāds klusums kā agrāk. Vecmāmuļa klusēja silti, tas bija klusums, kas veda tevi iekšā. Smelgu māmuļas klusēšanā tu biji aicināts ienākt un tev tur bija sava vieta. Vajadzēja tikai nākt ar savu klusēšanu.
Terijs Prečets “Mazā brīvā cilts”
Būt nomodā un redzēt visu tādu, kāds tas ir… ilgi to neviens nespētu izturēt.
Terijs Prečets “Mazā brīvā cilts”
Patiesībā dzīvē svarīgs tikai tas, lai cilvēks paliek atvērts un lai viņam ir drosme dzīvot jaunu dzīvi, tādu, kādu vēl nav dzīvojis neviens pirms viņa. Vairums ļaužu ir gļēvi un aprobežojas ar tādu dzīvi, kāda dzīvota jau bieži. Ar tiem tev radīsies sarežģījumi, bet lai tas tevi neuztrauc. Tie ir skaudīgi un baidās no tevis, un gan vienā, gan otrā ziņā tiem ir pilnīga taisnība.
Tomass Glaviničs “Lielākais brīnums”
Ja mēs šad tad neizdarām kaut ko neprātīgu, tad ar mums ir cauri.
Reičela Džoisa “Harolda Fraja neticamais svētceļojums”
Vientulība bija satriecoša. Iedomājoties noieto ceļu, man šķita, ka esam nākuši šurp veselu mūžību. Bet reizē šī vientulība bija klusa, tik mēma kā caurspīdīgais izplatījums virs koku galotnēm, kurā kustas vienīgi zvaigznes. Šeit, pašā virsotnes tuvumā, pasaule bija izrāvusies no laika rituma un klusējot apstājusies. Vēja šalkoņa un kalna sanēšana augstu virs ielejām veidoja paklāju, plašu kā jūra. Šī nemainīgā, līganā skaņa. Atmosfēru pildīja rimtums – nevis paralizējošais nāves rimtums, bet atbrīvojošais rimtums, kāds piemīt vieglajam un bezrūpīgajam izplatījuma tukšumam. Visas skaņas šķita dziļš klusums, kustība nebija darbs un nebija cerība, tā bija tikai esamība. Esamība kā miers, kuru nespēj iztraucēt tālā gadsimtu gaita.
Reinholds Mesners “GI un GII”
Darbs ir mīlestība, kas kļuvusi redzama.
Džibrāns
Ateneo burvju gaismā viņas rokas ierakstīja manā ādā lāstu, kam bija lemts mani vajāt gadiem ilgi.
Bea saka, ka lasīšanas māksla pamazām mirstot, ka tas esot intīms rituāls, ka grāmata esot spogulis un ka mēs tajā varot atrast tikai to, ko jau nesam sevī, ka lasot mēs iedarbinām prātu un dvēseli, bet tās esot vērtības, kas ar katru dienu iet mazumā.
Karloss Ruiss Safons “Vēja ēna”
Dzīves kvalitāti nenosaka sasniegumi, skaitļi, rangs, bet gan atziņa, ko iegūsti, kad apzinies kādas darbības plūsmu un spēj to izjust.
Haruki Murakami “Par ko es runāju, runādams par skriešanu”
For me, silence is not merely about the complete absence of sound; it is also about the ability to find wonder in the everyday.
Erling Kagge “Silence in the age of noise”
Ir dienas, kad padoties ir aizliegts.
Mārtiņš Zvīdriņš “#Fudzi161km. Pasaka par mākoņkilometru tirgotāju”
Attēls no https://pixabay.com/, autors: Jose Antonio Alba
Lasi vēl:
15 asprātīgi citāti no grāmatām: 3.daļa