“Satori” ir drukāts literatūras, publicistikas un mākslas grāmatžurnāls, ko reizi gadā izdod biedrība “Ascendum”, izdošanai sagatavo interneta vietnes www.satori.lv redakcija un kas apkopo jaunāko latviešu autoru un arī pieredzējušu rakstnieku prozu, dzeju un dokumentālo prozu, katrā izdevumā akcentējot kādu kopīgu tēmu vai jomu. Trešā izdevuma saturs tapis vasaras prozas un dzejas nometnē 2018.gadā, tēma – Debesis un elle.
Pirmo grāmatžurnāla daļu veido angļu romantisma klasiķa, dzejnieka Viljama Bleika pretrunīgi novērtētā poētiskās prozas darba “Debesu un elles laulība” (18.gs. beigas) atdzejojumi. Šis darbs sastāv no dzejoļiem, vīziju aprakstiem un simboliskiem dialogiem par tēmu – Debesis un elle, taču pretstatā kristietības dogmām Bleiks izaicina esošos iesīkstējušos uzskatus par Labo un ļauno, par Dievu un Sātanu, meklējot citus izziņas ceļus šiem fundamentālajiem, gadsimtu senajiem jēdzieniem. Deviņu latviešu dzejnieku atdzejotajos fragmentos jaušams Bleika ironiskais dumpīgums un simboliskais skatījums uz liekulīgo garīdzniecību un reliģijas dogmatisko dabu. Personīgi man šī darba daļa nešķita tik saistoša, lai tajā iedziļinātos, iespējams, tas vairāk noderētu literatūrzinātnes vai reliģijas vēstures studentiem kā studiju materiāls vai arī tiem, kam īpaši interesē 18.gs. angļu literatūra vai Bleika daiļrade.
Savukārt otrajā izdevuma daļā atrodami jauno un arī dažu pieredzējušo autoru stāsti, tapuši 2018.gada rakstnieku vasaras nometnē, visi vairāk vai mazāk zem tās pašas tematikas “Debesis un elle”. Jāsaka, ka no šiem visiem stāstiņiem izlobīt kādu vērtīgu graudu ir pagrūti.
Lindas Curikas stāsts “Viņas acīs ir dzintara mirdzums” ir tāds visai kosmisks un komisks – publiskajā telpā parādās ziņa, ka eksistē pēcnāves valstība, kurā visi strādā pie datoriem un tā tiek atvērta publiskai apskatei, tiesa, tikai vienā virzienā. Tad nu sociālos tīklus un medijus pārpludina radinieku atkalsatikšanās video pēcnāves valstībā, daudzi metas iepazīt pēcnāves zonu kā prakses vietu, vārdu sakot, kaut kāds neloģisks vai varbūt tieši loģisks trakums.
Andreja Vīksnas stāsts “Duelis” pārstāv humorīgo stāstu kategoriju, autors tiek uzaicināts uz dueli par to, ka savā recenzijā aizskāris citu rakstnieci, uz dueli publiski tiek pārdotas biļetes, to atbalsta Latvijas rakstnieku savienība un tajā jāpaukojas ar koka lineāliem. Izklausās pēc suņa murgiem? Tā arī ir. Un sasaisti ar tēmu “Debesis un elle” nemanīju. Ja nu vienīgi – ellīgi murgains stāsts.
Daces Vīgantes darbs “Jeļena” atsitīs padomju laiku nostaļģiju tiem, kas to pieredzējuši – pēc kāpostiem dvakojošas ēdnīcas, Olimpiskās spēles Maskavā, importa precītes un sapuvusi eksistence. Provinces meitene Jeļena nokļūst uz dzīvi Maskavā, apprecoties ar PSRS izlases volejbola spēlētāju. Stāstam ir virzība, bet nav īsti aiz kā aizķerties.
Ievas Melgalves “Elles mute” ir viens no diviem stāstiem krājumā, kas mani kaut cik aizķēra. Par mazu meiteni Amēliju, ko pieņem audzināt audžuvecāki. Un tad atklājas kaut kas baiss. Jā, tieši tas bija tas aizraujošākais – ikvienā teikumā just tādu spriedzīgu gaisotni, it kā tuvotos kaut kas negribēts un šausminošs. Lielisks izpildījums un arī sasaistīts ar izdevuma tēmu.
Marija Luīze Meļķe “Debesu pārklausīšanās slimnīca” – amizants, bet arī skumjas raisošs stāsts, kas ar pirmo teikumu liek vēlreiz pārlasīt sākumu, lai saprastu, ka neesi sajaucis teikumus vai vārdus. Bet nē, vārdus jauc šī stāsta tēls – acīmredzot darbība notiek psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Šis darbs izceļas starp citiem ar oriģinalitāti un nedaudz tādu sirdi aizķerošu vēstījumu.
Ramona Indriksone “Vēl tikai augusts”. Garākais stāsts izdevumā un otrs, no diviem, kurus lasīju ar patiku un interesi, kas būs tālāk. Alfs meklē savu brāli Reini, kurš pazudis no aprūpes iestādes. Meklējumu ceļš aizved uz vientulīgu māju, kur Reinis bija uzturējies. Cilvēki, kas tur mājo, kaut ko slēpj un Alfs to mēģina noskaidrot. Šis varētu būt arī daļa no plašāka romāna, jo autorei veiksmīgi izdodas radīt ainas bez liekām detaļām, iedvest romāna tēlos ikdienas dzīves nobružātību un saplūdināt realitāti ar noslēpumainības auru. Stāsts beidzas bez īsta atrisinājuma, bet ar tādu kā pozitīvu mazuma piegaršu.
Nobeigumā ir miniatūri dokumentālās prozas darbi zem nosaukuma “Mazo lietu vārdnīca”, kur autori skaidro ar sev tuviem izteiksmes līdzekļiem tādus pašu izvēlētus jēdzienus kā kankari, lauku māja, mušas, tualetes, melnais caurums, puķu podi. Lauku mājas skaidrojums ir pats asprātīgākais un atmiņā paliekošākais, par to paldies autorei Paulai Jansonei.
Nezinu par iepriekšējiem izdevumiem, bet šajā publicētie stāsti, ņemot vērā to, ka tapuši no nometnē radītiem darbiem, labāk jāuztver kā rakstīšanas treniņš, negaidot viengabainību, loģiskumu vai dvēselisku sasaisti ar varoņiem. Nekad nebūs tā, ka visi stāsti šķitīs vienlīdz augstā līmenī. Pat ar rūpīgi veidotajiem, vairāku mēnešu vai gadu garumā tapušiem stāstu krājumiem tā reti mēdz būt. Kā jau minēju iepriekš, varu izcelt tikai divus stāstus – Ievas Melgalves “Elles mute” un Ramonas Indriksones “Vēl tikai augusts”, kaut gan atzīstu, ka tas ir mans subjektīvais viedoklis, kādam varbūt ārkārtīgi ies pie sirds arī murgainie gabali. Lasiet un spriediet paši.
Latvijas Mākslas akadēmijas jauno mākslinieku ilustrācijas, kas tapušas speciāli šim izdevumam, mani neuzrunāja. Man arī īsti netapa skaidrs, kāpēc dažas ilustrācijas ir jāveido tādas, ka cilvēki pašķirstot un ieraugot tās izdevumā, diez vai izvēlētos šo pirkt vai lasīt.
“Satori” grāmatžurnāli nopērkami “Jāņa Rozes grāmatnīcā”, grāmatu namā “Valters un Rapa”, Kaņepes kultūras centrā, kā arī konceptveikalos “Nice Place Telpa”, “Riija” un “Mr. Page”.
Grāmatžurnāls saņemts no interneta žurnāla “Satori” redakcijas (www.satori.lv). Žurnālu izdod biedrība “Ascendum”. Viedokli par blogā apskatītajām grāmatām nekādos apstākļos neietekmē sadarbība ar izdevniecībām.
“Satori” ir biedrības “Ascendum” izdots kultūras un patstāvīgas domas interneta žurnāls, kas informē par kultūras notikumiem Latvijā un pasaulē, piedāvā lasītājiem viedokļus par aktuālām kultūrpolitiskām un sociālām problēmām, recenzijas un pārdomas par grāmatām, filmām, teātra izrādēm, koncertiem, mākslas izstādēm, intervijas ar literātiem, mūziķiem, režisoriem un citiem radošiem cilvēkiem, kā arī prozas un dzejas darbus.