Cik gan lieliski ir atkal piedzīvot to sajūtu, kad nav iespējams nolikt malā grāmatu līdz vēlai naktij, kad domas atkal un atkal atgriežas pie sižeta savērpumiem un prāts meklē nozieguma risinājumus. Šo sajūtu man atgrieza “Zīdtārpiņš” – britu autora Roberta Galbraita (Džoannas K. Roulingas pseidonīms) otrais romāns sērijā par izbijušo armijnieku – detektīvu Kormoranu Straiku. Pirmais darbs “Dzeguzes sauciens” izpelnījās ļooti pozitīvas kritiķu un blogeru atsauksmes un skaidrs, ka grāmatu sērijai panākumi neizpaliks, ja nākamās daļas būs līdzvērtīgas pirmajai.
Otrais romāns “Zīdtārpiņš” mūs atkal saved kopā ar nedaudz nolaisto, dzīves sisto detektīvu Kormoranu Straiku ar spožo prātu un lielisko intuīciju un viņa asistenti – metodisko un kārtīgo Robinu Ellakotu. Pēc “Dzeguzes saucienā” atrisinātās modeles Lulas Lendrijas slepkavības lietas, pārspējot pašu Skotlendjardu, Straika birojs iemantojis vērā ņemamu popularitāti un detektīvam bezdarbs vairs nedraud. Laiks nākamajam sarežģītajam uzdevumam. Pie detektīva ierodas Leonora Kvaina, kura uzdod Straikam sameklēt viņas pazudušo vīru – pazīstamo rakstnieku Ouenu Kvainu. Bezvēsts pazudušo vīrieti apvij noslēpums – viņa pēdējais vēl nepublicētais darbs “Bombyx mori” (latīniskais zīdtārpiņa nosaukums) simboliskā veidā atmasko daudzus izdevēju sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, kuri romānā atainoti neglaimojošā, brīžiem pat perversā veidā.
Nav vajadzības sīki izklāstīt visu sižetu un es pat ieteiktu nelasīt anotāciju uz grāmatas vāka, jo tad pārsteigums par romāna virzību būs vēl labāks.
Šis ir darbs, kura meistarībai un labsajūtas radīšanai ir vienkārši jāļaujas, jāiegrimst nogurdinošajā detektīva darba ikdienā, jāpiedzīvo negaidīti intuīcijas uzplaiksnījumi, jāseko trausliem pavedieniem, kas vijas no upura līdz viņam pazīstamajiem cilvēkiem, cerot, ka kāds no tiem izrādīsies pareizais ceļš pie atrisinājuma.
Būtiskākais klasisko detektīvromānu gardēžu prieciņš (un tā šajā darbā netrūkst) ir meistarīgi savītas norādes, īstā atrisinājuma turēšana noslēpumā līdz pēdējam brīdim un cilvēka dabas un psiholoģijas atspoguļojumi, kas noved pie tā, ka kaut kāda iemesla dēļ viens kļūst par upuri, otrs – par slepkavu.
Labākais ir tas, ka autors spēlējas ar lasītāju, kā jau tas piedienas intelektuāli nostrādātam detektīvromānam, izmetot viltus ēsmas un slepenībā cerot, ka lasītājs uz tām uzķersies. Manā gadījumā tas nostrādāja perfekti. Apmēram pēc divām tresdaļām grāmatas es pie sevis nodomāju “Ahā, nu gan zinu, kurš ir vainīgais!” Priecīga par savu analītisko prātu, noriju ēsmu un beigās nāca atklājums un pavisam citāds notikumu pavērsiens, par ko īstenībā ir tikai gandarījums, jo tātad darbs ir izpildījis savu uzdevumu – radījis negaidītu lasīšanas piedzīvojumu.
Ar Kormorana Straika tēlu ir viegli identificēties, jo viņam piemītošās vājības un īpašības varbūt nepieņems, bet sapratīs vairums lasītāju. Lepns, paskarbs, ne tik nošņurcis kā pirmajā grāmatā, Straiks kopā ar emocionālo un pedantisko Robinu veido apbrīnojumi labu komandu, un noteikti gribas zināt, kā viņu attiecības attīstīsies tālāk.
Grāmatu izrāvu trijās dienās un ar nepacietību gaidu tikšanos ar Straiku nākamajā daļā “Ļaunuma raža”, kas tikko izdota latviešu valodā izdevniecībā “Zvaigzne ABC”.
2 Comments