“Ūdens atmiņu” es iesāku lasīt karstajās, pļavas smaržu un viegla vasaras vēja piesātinātajās dienās, un tā mani aizveda uz citu Zemes laiku pavisam netālā nākotnē. Zeme ir pārcietusi ekoloģisku katastrofu, valstu teritorijas un zemes robežas ir mainījušās un vairs nepastāv liela daļa valstu, tā vietā Eirāzijā valda diktatūra. Ūdens ir kļuvis par ierobežotu resursu un tā izmantošanu kontrolē militāristi. Nabadzīgie iedzīvotāji mitinās putekļu, kukaiņu un iepriekšējo, t.i., mūsu civilizācijas atstāto plastmasas atkritumu ieskauti. Tālu ziemeļos, pēc visa spriežot, kaut kur tagadējās Somijas apvidū, dzīvo Noria – tējas meistara meita. Viņa, tāpat kā viņas draudzene Sanja, nezina citu dzīvi kā vien tagadējo, tomēr savāds azarts un vēlme izprast pastāvošo kārtību vedina viņas meklēt pierādījumus valdošās varas nodevīgumam un meliem. Nejauši meitenes atrod diskus ar kādas pagātnē notikušas ekspedīcijas ierakstiem. Ekspedīcija, kuras dalībnieki devās uz Zaudētajām zemēm pārliecināties, vai ūdens patiešām ir zudis uz neatgriešanos.
Noriai jākļūst par pilntiesīgu tējas meistari un tas nozīmē, ka viņai tiks atklāts kāds ģimenes noslēpums, kura izpaušana citiem var nozīmēt smagāko sodu. Un tomēr nav viegli turēt noslēpumus pasaulē, kurā ūdens trūkums ir ikdienišķa parādība, kurā ikviens kaimiņš seko otram ar ūdeni alkstoša cilvēka skatienu, kurā ūdens slēpšana un slepena iegūšana nozīmē lielāko noziegumu. Drīz vien viņai būs jāizvēlas doties tēva pēdās, sekot mātei, vai varbūt izvēlēties trešo – savu ceļu.
Šī ir dīvaina grāmata. Dīvaina tādēļ, ka tās lasīšana ir sirreāla. Centrālais tēls ir ūdens, tā esamība un tā neesamība. Tas ir visa pamatā un tajā slēpjas visa jēga. Valoda kļūst par lēni plūstošu straumi, kurā lasītājam garām slīd Norias un viņai pazīstamo cilvēku dzīves, pilnas nolemtības, klusu šausmu un lēni tikšķoša laika. Vārdos spēlējas gaisīgs skaistums un skaudrs, brīžiem skumjš dzejiskums, veidojot neparastas sajūtu un eksistences gleznas. Nav daudz autoru, kuri tik skaisti un izjusti spētu aprakstīt vienkāršu, putekļos ietītu tukšu istabu rīta gaismā vai pazemē ieslēpta avota esamību.
Ūdenīgi zilajās debesīs šūpojās saules naksnīgais blāzmojums, taču no zemes ēnām manī iestrāvoja aukstums, tas ielīda kaulos un ieskaloja manī trīsas.
Viss telpā bija nekustīgs, un es neredzēju ceļu savā priekšā tās dūmakas dēļ, kas virda no aizvadītajām nedēļām un to nesaprotamības, no pasaules plaisām, no tumšā spoguļa, kurā nesaskatīju pati savu seju.
Šo grāmatu es atcerēšos, jo tā uzārda lasītājā slepenu smeldzi par lietu nenovēršamību un dabisko skaistumu. Tiek runāts arī ir par sazvērestībām, sabiedrības pakļaušanu šauras cilvēku grupas interesēm un dzīvotspēju stingras diktatūras pakļautībā, taču šie jautājumi nav galvenais, pamatā stāsts ir par laika ritējumu un lietām, kuras neviens un nekas nespēj ierobežot. Neskatoties uz it kā pesimistisko vēstījumu, šis nebūt nav skumjš romāns. Tas mani darīja dziļdomīgu un filozofisku, nevis skumīgu. Kad kļūst skaidrs, ko nozīmē zilais aplis uz grāmatas vāka, ik pa laikam gribas uz to palūkoties.
Ūdens atmiņu es lasīju vasarā, bet šis darbs ir ideāli piemērots rudenīgiem, tumšiem vakariem, kad ārā drēgni spīd bālas zvaigznes, vējā šūpojas lapu pamesti koki un istabu stūros lēnām krājas tumsa. Noskaņu grāmata tiem, kuri alkst pēc kāda filozofiska, psiholoģiski niansēta darba ar fantāzijas elementiem.
Noslēpumi mūs izdobj tāpat, kā ūdens izdobj akmeni. Virskārtā nekas nesakustas, taču lietas, par kurām nedrīkstam nevienam stāstīt, berž un deldē, un dzīve pamazām satinas ap tām, mēģina pielāgoties to formai.
Izdevniecība: Jānis Roze