SFĒRA: “Mēs gribam zināt visu!”

Sen manās rokas nebija nonākusi grāmata, kura spēja aizraut tā, ka grūti nolikt malā un atstāt tajā risinātos notikumus uz vēlāku laiku. Parasti es nelasu grāmatu sākumā publicētās atsauksmes, tomēr ja tās ir snieguši latviešu blogeri un pasaulē un blogeru vidē atzīti rakstnieki (piemēram, Mārgareta Atvuda), tad rodas pamatota pārliecība, ka grāmata varētu būt aizraujoša. Un šī bija retā reize, kad uz grāmatas vāka izvietotie reklāmas saukļi ir pilnībā atbilstoši saturam. Pravietisks, fascinējošs un izaicinošs – tieši tāds ir Deiva Egersa latviski izdotais romāns “SFĒRA” (The Circle). 

Meja Holande nespēj noticēt savai veiksmei – viņa ir pieņemta darbā pasaules prestižākajā un varenākajā interneta kompānijā “Sfēra”. Viņas darba pienākumos ietilpst saziņa ar reklāmdevējiem un klientiem un Mejas rīcībā ir visi labumi, ko uzņēmums savā milzīgajā teritorijā, kas jau līdzinās veselai pilsētai, piedāvā darbiniekiem – fitnesa zāles, kino, sporta laukumi, veikali, bezmaksas naktsmītnes, ballītes nedēļas nogalēs un simtiem citu iespēju. Meja ir pārliecināta, ka nokļuvusi pasaulē labākajā darbavietā un šo pārliecību nespēj sagraut ne pakāpeniska attālināšanās no radiniekiem, ne uzņēmuma vadības pretenzijas uz privātumu, ne arī iepazīšanās ar savādiem kolēģiem. Viņas ambīcijas un tieksme pēc ideālisma diemžēl pārāk labi saskan ar Sfēras mērķiem un uzdevumiem pasaules privātuma iznīdēšanā, datu publiskošanā un indivīda tiesību ignorēšanā. Pamazām sabiedrībā aug spriedze, kas liek izvērtēt tādas aktuālas jomas kā saskarsme un informācijas apmaiņa, publiskais un privātais, demokrātijas pamatvērtības un cilvēka zināšanu un socializēšanās robežas.

Šis romāns balansē uz distopijas (sabiedrība, kas biedē un ir savā ziņā nevēlama) un utopijas robežas. Sabiedrība pamazām sašķeļas divās nometnēs -tie, kuri uzskata, ka visiem indivīdiem jābūt caurredzamiem un visai informācijai – brīvi pieejamai un iegūstamai, ka cilvēkiem ir tiesības iegūt informāciju par visu un visiem jebkurā laikā un vietā, ka noslēpumi un informācijas neizpaušana liecina par slēptiem un nelāgiem, sabiedrību apdraudošiem nodomiem. Un šo pārliecību pilnā mērā uztur Sfēra – kompānija ar milzīgu ietekmi, kuras izgudrotie tehnoloģiskie sasniegumi pamazām monopolizē pasaules interneta, sociālo tīklu un drošības tirgu. Sfēras izgudrojumu saraksta augšgalā ir Vizieris – par visiem pieejamu cenu nopērkama maza izmēra bezvadu kamera, kuru iespējams novietot it visur un kura saur Satelītu ļauj tiešsaistē iegūt video. Sfēras vadība to popularizē kā lielisku iespēju izmantot šo kameru, lai to izliktu pilsētas ielās un tādējādi jau mājās iegūtu informāciju par sastrēgumiem, vai pludmalēs, kurās kāds ir iecienījis sērfot un  brīvdienās pirms iziešanas no mājas nepieciešams novērtēt viļņu augstumu. Vai arī (un šis vispār bija kaut kas neticams) – šo kameru var izlikt mājās un novērot savus ģimenes locekļus, it kā rūpēs par viņu drošību, bet… tam visam ir arī otra puse. Šādi mēs pakļaujam sabiedrību nemitīgai novērošanai un privātums kā jēdziens un sabiedrības nepieciešamība tiek lēnām iznīdēts un tiek pielīdzināts noziedzīgam nodarījumam.

Mums nav paredzēts zināt visu, Meja. Vai Tu neesi iedomājusies, ka mūsu prāta dabiskais stāvoklis ir trausls līdzsvars starp zināmo un nezināmo? Ka cilvēka dvēselei ir nepieciešama ne tikai dienasgaisma, bet arī nakts noslēpumi? Jūs gribat radīt pasauli, kurā nemitīgi spīd spoža saule, un es domāju, ka mēs vienkāršdi pārdegsim šajā spozmē. 

Ik pa laikam sabiedrība tiek iepazīstināta ar kārtējo Sfēras tehnoloģiskā brīnuma izgudrojumu – piemēram, Mājrūķis, kurš skenē māju un produktu svītrkodus, lai ziņotu par trūkstošajiem produktiem; bērnu čipēšana, lai vecākie VIENMĒR zinātu, kur viņi ir, kaimiņu novērošanas sistēma, pilnīga kontrole pār vēlēšanu organizēšanu, vēsturisko datu uzkrāšana  un izmantošana atklātībai. Pats biedējošākais ir tas, ka liela daļa sabiedrības šos izgudrojumus uzņem ar gavilēm, neapjaušot, ka šādā veidā pati kļūst kontrolējama un iespaidojama un viss monopols pieder vienai vienīgai pasaules kompānijai – Sfērai.

Visvairāk biedējoša šķiet tieši šī lēnā ielaušanās ikviena sabiedrības locekļa privātajā dzīvē un to sasniegt palīdz Sfēras darbinieki, tostarp Meja. Meja ir viena maza skrūvīte mehānismā, kas pamazām pakļauj sabiedrību sev par labu, līdz beidzot viņa pati kļūst par caurredzamības upuri, ik dienu nēsājot sev kaklā pakārtu kameru un ar savām dienas gaitām iepazīstinot miljoniem cilvēku, kuriem ir iespēja tiešsaistē vērot viņas darbu un privāto dzīvi. Šis bija diezgan satricinošs pavērsiens, it sevišķi tāpēc, ka tā tika uztverta kā norma un no malas rodas iespaids, ka tas tomēr nav tas ceļš, uz ko mums kā sabiedrībai būtu jāvirzās.

Viņas smadzenes ir pārslogotas, informācijas, datu, viedokļu un dažādu skaitļu apjoms ir pārāk liels, viņas galvā ir pārāk daudz cilvēku, pārāk daudz svešu vēlmju, domu un sāpju, un tas viss nemitīgi vairojas un krājas, tiek apkopots, sistematizēts un pasniegts tā, it kā šādi to varētu padarīt kārtīgāku un vieglāk kontrolējamu. 

Un šajā visā ir viena saprāta balss, kurā diemžēl Meja neieklausās – viņas bijušais draugs Mersers – jauns uzņēmējs, kurš cenšas nepakļauties caurredzamības spiedienam. Manuprāt, mazliet par daudz melodramatisks bija Mersera liktenis grāmatas beigās.

Visā lasīšanas gaitā romāns saglabā fascinējoši nereāli, bet vienlaikus baisi reālu auru. Vairāki Mejas darba aspekti rada neomulīgu sajūtu – piemēram, vadības spiediens, lai Meja pēc iespējas vairāk izmantotu sociālos tīklus, tādējādi dokumentējot visas savas darbības un komentējot, spiežot smaidiņus uz citu kolēģu darbībām; nemitīgi augošā prasība pēc komunikācijas interneta vidē ar klientiem,  ar vadību,  ar kolēģiem, katru šo darbību novērtējot ar punktiem kopējā darbinieku reitingā, rosinot sacensības garu, bet tajā pašā laikā atņemot tam visam jēgu un padarot cilvēkus par interneta zombijiem.  Vislabāk par pašu Meju viņas darba lietderību spēj novērtēt Mersers:

Tu divpadsmit stundas dienā pavadi pie sava galda un vienīgais šī darba rezultāts ir virkne cipariņu, kuri pēc nedēļas jau būs aizmirsti vai vienkārši neeksistēs. Tu neatstāj pēc sevis nekādas pēdas, Nekādu apliecinājumu tam, ka esi dzīvojusi. Tu raksti komentārus par to, ko pati varētu darīt. Tu apskati Nepālas fotogrāfijas, nospied smaidiņu un jūties tā, it kā pati būtu tur bijusi. Un kas notiks, ja Tu uz turieni aizbrauksi? Tavs Sfēras Idiņu reitings, vai kas nu jums tur ir, nokritīs zem pieņemamā līmeņa!

Mans galvenais secinājums saistībā ar šo romānu ir tāds, ka mums kā sabiedrības locekļiem un nākamās paaudzes audzinātājiem ir jāspēj saglabāt privātums un nekļūt atkarīgiem no viedokļiem internetā un atrast iespēju saglabāt veselīgu attieksmi pret nebeidzamo informācijas plūsmu, kurai esam pakļauti. Baidos, ka pati es esmu novērojusi cilvēku atkarību no atzinības internetā. Saprotama ir vēlme tapt novērtētam, ievērotam, saprastam, bet nedrīkst ļaut savai dzīvei tikt pakārtotai atkarībā no tā, cik likes vai smaidiņu vai komentāru izpelnāmies sociālajās vietnēs. Mani biedē, ka ir cilvēki, kuri uzskata, ka tas, kurš nekomentē vai nelaiko sviestmaizi, kas ielikta viņa ziņojuma dēlī, ir izdzēšams no draugu loka. Mani nedaudz šokē, ka ir cilvēki, kuri aizbraucot atpūsties uz kādu vietu, turklāt ne jau vieni paši, ik pēc stundas liek bildes sociālajos tīklos ar piezīmēm – te es pastaigājos, te es ēdīšu vakariņas, te es gulēšu, te es tagad sēžu un atpūšos. Un rodas, jautājums, cilvēk, kad Tu atslābsti un kad tu spēj izbaudīt mirkli bez gadžetiem?! Un tā varētu turpināt ar neskaitāmiem piemēriem. Arī bērnus kļūst grūtāk atraut no interneta, kurā atrodams viss, izņemot īstu, dzīvu pasaules iepazīšanas pieredzi.

Nav šaubu, ka internets mūsdienās paņem lielu daļu laika, tāpēc vien romāns Sfēra būtu ieteicams ikvienam, kurš ikdienā darba vai personiskajām vajadzībām izmanto internetu, sociālos tīklus, epastu, Youtube un visas citas neskaitāmās tīmekļa iespējas. Vienkārši, lai pafantazētu, kāda ir sabiedrība pasaulē bez privātuma.

Pēc grāmatas sižeta ir uzņemta filma, kura pirmizrāde gaidāma 2017.gada aprīļa beigās. Aktieru sarakstā ir tādi pārliecinoši vārdi kā Emma Vatsone (Mejas Holandes lomā) un Toms Henkss (viens no Sfēras dibinātājiem – Bailejs).