Lai arī ar ko runāju, visi piekrīt, ka vasara ir ļooti īsa, nedēļas nogaļu pavisam noteikti ir par maz un laiks skrien tik neganti, ka reizēm ir grūti aptvert visu vēlamo un darāmo. Kā piešķirt nebijušas izjūtas savām vasaras dienām? Kā līdz pēdējai iespējai izdzīvot vasaras vakarus, dienas un rītus, neiespringtstot par sīkumiem un neatstājot nerealizētas brīvā laika pavadīšanas idejas?
Pārdomājot, kas manai vasarai piešķir īpašu mirdzumu, esmu apkopojusi nodarbes, kuras, iespējams, kādu iedvesmos izbaudīt vasaru mazliet citādāk kā ierasts un piedzīvot atmiņā paliekošus mirkļus.
Noteikti staigāt basām kājām visur, kur vien iespējams – pa salijušu Vecrīgas bruģi, pa jūras smiltīm, čiekurotu meža taku, ziedu pļavu, pastaigājoties ar suni un dažreiz pat ejot uz veikalu!
Nomest telefonu malā, aizmirst par tā eksistenci un iziet dabā – izvēlēties kādu no ainaviskajām dabas takām Gaujas nacionālajā parkā (Paradīzes kalns un taka uz Murjāņiem, tāpat kā pārgājienu taka gar Amatas upi), Ķemeru purvā, Saulkrastos vai Bernātos, Tērvetē vai Gārsenē, Koknesē, Likteņdārzā vai Daugavas lokos, vai arī iestaigāt pašam savas, nevienam citam nezināmas takas.
Peldēties var saules tveices pārņemtā dienā vai siltā pēcpusdienā, bet nekas, nekas nelīdzinās peldei jūrā, ezerā vai upē vēlās vakara stundās, it sevišķi vietās, kur valda tikai dabas skaņas. Kad tumsa ietinusi visu dzīvo, šķiet, tu peldi kopā ar mēnesi un zvaigznēm pašās Visuma dzīlēs un vienīgās skaņas, kas klusi ielaužas mierpilnajā apziņā, ir viļņu šļaksti un paša sirdspuksti.
Vismaz reizi vasarā vajadzētu ievelties ūdenī ar visām drēbēm un iztrakoties kopā ar savējiem. Un ieraut viņus līdzi ūdenī, saprotams!
Vasaras vakarā braucot ar auto pilsētā, atvērt vaļā logus un ar draugiem pilnā skaļumā dziedāt līdzi savām mīļākajām dziesmām (derēs Prāta Vētras repertuārs, jebkas, kas patīk, vai guilty pleasure – Olas “Priekšnieku nav”). 🙂
Sēdēt tumsā pie ugunskurā vai grilā gruzdošām oglēm un risināt sirsnīgas, atklātas sarunas ar draugiem, mazliet pakaujoties ar odiem un baudot kādu no lieliskajiem Latvijas vietējo vīndaru vīniem (ražotāji – Durbes veltes, z/s „Drubazas” un arī daudzi citi).
Vasaras saulgrieži ir laiks, kas noteikti jāpavada pie dabas, gūstot no tās vislielāko piepildījumu un to var panākt ar tradicionālo saulgriežu svinēšanu 21.jūnijā, ko organizē vairākās vietās Latvijā (Jūrkalnē, Turaidas Jāņkalnā, zemnieku saimniecībā Vaidelotes, Viņķu kalnā Jaunpiebalgas novadā, pat Mežaparkā un Etnogrāfiskā muzeja lauku filiālē). Ja ir tuvas latviešu tradīcijas, dalība kādā no šiem pasākumiem sniegs apziņu par tautasdziesmu, Jāņu zāļu, uguns un ūdens spēku, kas kopīgi mijiedarbojas gada visīsākajā un gaišākajā naktī.
Saulainā brīvdienā sakrāmēt somā ūdeni, fotoaparātu, grāmatu vai žurnālu, kaut ko uzkožamu un doties ar velosipēdu vienas dienas vai vismaz dažu stundu ceļojumā pa Latvijas baltajiem lielceļiem, mazajiem ciematiņiem, mežu ceļiem, piestājot ceļmalās un rāpjoties medību torņos. Pa ceļam pasauļoties pļavās un vērot nebeidzamās gubu mākoņu spēles debesīs. Starp citu, nekur citur pasaulē nav tādu mākoņu kā Latvijā, nopietni. Vispār vasarā ir jāceļo pa Latviju, vienalga – ar auto, kājām, velosipēdu vai laivām. Jo tepat iespējams atrast un izbaudīt tik pārsteidzoši daudz jaunu vietu, notikumu, pasākumu un tūrisma objektu.
Neaizmirstams vasaras piedzīvojums ir vakara baudīšana labos restorānos kopā ar vēl labāku savējo kompāniju. Ļoti labas atmiņas ir par Dikļu pils apmeklējumu. Dikļu pils vasaras sezonā piedāvā pazīstamu mūziķu koncertus apvienojumā ar nakšņošanu, laivas izbraucienu pils parka dīķi un vakariņām, bet var izvēlēties tikai pavakariņot pils restorānā sveču un lukturu gaismā āra terasē, kur laipns personāls piedāvās segas un ar rūpību gādās par viesu labsajūtu. Tāpat arī Liepkalnu maiznīcā Pļaviņu novadā ir iespējams jauki atpūsties un papusdienot vai pavakariņot ar skatu uz ainavisko Daugavu. Un kafejnīcas oriģinālais interjers vien sauc atgriezties turp vēl un vēl.
Lai arī cik tas neizklausītos banāli, bet patiešām ir vērts sagaidīt saullēktu pie jūras, kā es to izdarīju Kaltenes akmeņainajā jūrmalā un šogad darīšu atkal. Tā ir tik lieliska un dziļi atmiņā paliekoša sajūta – pamosties kopā ar jūru un vērot, kā līdz pat daudzsološajām apvārsnim mainās gaismas un krāsu rotaļa. Un tikai no rītiem iespējams saprast, kāpēc runā par īpašo tikai mūsu reģionam raksturīgo Baltijas gaismu, kuru šurp uz Latviju brauc fotogrāfēt modes un dabas fotogrāfi.
Mana vasara vispār nav iedomājama bez jūras. Un es nezinu, vai jūra mani fascinē tāpēc, ka esmu piedzimusi un uzaugusi līdzenajā Zemgalē, vai tomēr tās ir tālo Kurzemes senču atbalsis, kas mani vilina uz piekrasti. Un katru reizi ieraugot jūru, es satieku to kā pirmo reizi. Jūru vislabāk izbaudīt vientulībā – Bernātos, Saulkrastos, Kaltenē vai Saunagā, vai pat Majoru pludmalē vēlā vakarā, kad drūzma rimusi un tumsā viļņu šļaksti saplūdina kopā pilsētas ugunis, kuģu lampas un zvaigzņu gaismu. Vienmēr, pagriežot jūrai muguru, lai dotos prom, es zinu, ka jūras čuksti ir palikuši manī un drīz atkal sauks mani atpakaļ pie bezgalības. Jūras viļņu skaņas ir gadu tūkstošu skaņas, kas glabā dzīvību un nāvi, civilizāciju un tautu likteņus, uzvaras un sakāves, noklusētus stāstus un negribētas patiesības, tā auklē visas sāpes, ko cilvēki tai atnes vientulīgās skumju stundās, taču tā glabā arī līksmību un saviļņojošu prieku, ko rada jūras tuvums. Jūra ir noslēpums un bezgalība, kas ieslēpusies gan apvāršņa mistiskajā līnijā, gan gliemežvāka rakstā, gan balto smilšu liedagā zem pēdām.
Katru gadu sastādu sarakstu vasarai un es ari cenšos pabūt pie jūras, apskatīt jaunas vietas…tikai nevaru iedomāties pastaigu ar basam kājām. Pāris reižu izmēģināju laukos un tas beidzas ne visai patīkami.
Piekritu, ka vasarai jāliek iemirdzēties, zvaigžņu vērošana, peldēšana drēbes, Latvijas apceļošana un t.t. Vasaru jāizbauda pa pilnam, tā tiešam ir īsa.
Ar tām basām kājām laikam katram individuāli – ne visiem tas der 🙂
cerams pa vasaru izdosies tikt krietnu gabaliņu priekšā paša uzliktajam Goodreas izaicinājumam, lai gada beigās nebūtu jāiespringst. 🙂
Pie jūras cenšos būt pēc iespējas retāk, mana kvota max 1 reizi gadā, un, par laimi, šogad vēl nav izpildīta 😀
It kā jau vasarā dienas šķiet garākas nekā ziemā vai rudenī, bet vispār ar to lasīšanu iet traki, jo reāli tik daudz citu nodarbju, ka īpaši vāļāties ar grāmatu rokās nav īsti kad, vismaz man. Vai nu iemesls ir tāds, ka grāmata nav pietiekoši aizraujoša varbūt? 😀
Viss, viss šeit aprakstītais! Ļoti!
Paldies! 🙂 man prieks!