Reizēm dzīvē gadās situācijas, no kurām šķietami nav izejas. Endija Vīra romāns “Marsietis” ir lielisks pierādījums tam, ka izeju var atrast. Vienmēr.
Viņš ir vienīgais Marsa iemītnieks. Viņš ir kļuvis par marsieti. Astronauts Marks Votnijs NASA ekspedīcijas Arejs-3 laikā nelaimes gadījuma rezultātā nejauši tiek atstāts uz sarkanās planētas. Situācija ir, maigi izsakoties, nožēlojami bezcerīga. Nav iespēju sazināties ar komandas biedriem un Zemi, un nav itin nekādu cerību uz drīzu glābiņu, jo pat vientulīgākā sala okeāna vidū uz Zemeslodes ir biežāk apmeklēta nekā Marss. Ūdens, skābeklis un pārtika ir ierobežoti resursi. Viss, kas Markam pieder, ir NASA bāze uz Marsa jeb Miga un dzīvotgriba. Bet vai ar to pietiks, lai izdzīvotu četrus gadus, līdz uz Marsa ieradīsies nākamā ekspedīcija?
Absolūti lielākā daļa cilvēku droši vien šādā situācijā nolaistu rokas un padotos neizbēgamajam liktenim. Tikai ne Marks Votnijs. Apvienojot visas savas prasmes – mehāniķa zināšanas, botāniķa izglītību, astronauta apmācības un optimista skatījumu uz lietām, Marks konstruē, plāno, rēķina un rīkojas, lai nodrošinātu sev iztiku, līdz nākamā plānotā Marsa ekspedīcija Arejs-4 sasniegs sarkano planētu.
Stāstījums pa daļai ir Marka dienasgrāmatas veidā. Ar humorīgu un gana emocionālu manieri Marks risina visas savas sadzīviskās problēmas, Migā audzē kartupeļu ražu, un kā tāds Marsa Makgaivers visās situācijās izfunktierē, kā neatstiept ķedeli. Un nav jābaidās no sarežģītiem terminiem un tehnoloģiskiem aprakstiem, jo būtībā autors visu astronauta dzīves tehnisko pusi pasniedz iespējami vienkāršā, saistošā veidā caur Marka optimistisko runas veidu.
Man negribējās ņemt un prasti nomirt uz Marsa virsmas.
Pirms grāmatas lasīšanas biju noskatījusies filmu “Marsietis” ar lielisko Metu Deimonu Marka Votnija lomā. Grāmatas pasaule, saprotams, ir daudz detalizētāka un dziļāka par filmā parādīto. Toties filma ļauj skatīt grandiozās Marsa ainavas un kosmosa skatus. Lai gan zināju, kā beigsies stāsts, viss aprakstītais mani tik ļoti aizrāva, ka uz beigām lasīju jau pavisam alkatīgi, vēlreiz iepazīdama Marka neparastos izdzīvošanas mēģinājumus.
Šis ir stāsts, kas pavisam noteikti ir pelnījis tikt izlasīts, jo aizrauj ar savu neparastumu, oriģinalitāti un cilvēcību. Turklāt galvenais varonis Marks Votnijs ir tēls, kuru nevar neiemīļot. Viņa sarakste ar NASU, kad rodas iespēja atjaunot sakarus, ir tik asprātīga, ka atkal un atkal gribas pārlasīt atsevišķus grāmatas fragmentus. Un ne jau tikai tāpēc, ka viņš ir pamests uz vientuļas planētas, bet gan tādēļ, ka viņa izturība un asprātība liek vēlēties turpināt sekot līdzi viņa gaitām. Ehh, kaut literatūrā būtu vairāk tādu tēlu kā Marks Votnijs, kuru gaitas aizrauj no pirmās līdz pēdējai lappusei.
Sakari starp Marsu un Zemi nav dzīves sīkums. Tam ir vajadzīgas ārkārtīgi specifiskas iekārtas. Ar alumīnija foliju un košļeni neko tādu uzķīlēt nebūs iespējams.
Grāmata saņemta no apgāda “Zvaigzne ABC”, no angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova. Viedokli par blogā apskatītajām grāmatām nekādos apstākļos neietekmē sadarbība ar izdevniecībām.
4 Comments