Uzskatu sevi par pārliecinātu Agatas Kristi fanu jau kopš tiem tālajiem laikiem, kad manās rokās nonāca pirmā grāmata par slaveno beļģu detektīvu. Mans lasītkārais gars tika pilnībā apmierināts, kad uzzināju, ka Agata Kristi ir bijusi ļoti ražīga rakstniece un kopumā sarakstījusi vairāk kā 80 detektīvromānus un lugas. Savā Agatas Kristi grāmatu kolekcijā esmu savākusi aptuveni 50 latviski izdotās grāmatas. Uzzinot, ka Zvaigznes ABC paspārnē nesen iznācis Agatas Kristi mantinieku atbalstīts angļu psiholoģisko romānu rakstnieces Sofijas Hannas 2014.gada sarakstītais detektīvromāns “Monogrammu slepkavības” (Monogram murders), kurā atkal “iedzīvināts” un pilnā sparā darbojas detektīvs Erkils Puaro, man neatlika nekas cits kā ķerties pie grāmatas un pārbaudīt, vai manai skepsei pret to autoru darbiem, kuros attēloti jau pazīstami citu grāmatu varoņi, ir pamats vai nē.
1929.gada Londona. Atpūzdamies sev piešķirtā atvaļinājuma laikā, Erkils Puaro mierīgi bauda vakariņas kafijas namā, līdz ierodas jauna sieviete, kura uztraukumā pavēsta Puaro, ka tiek vajāta un drīz tikšot noslepkavota, tomēr sieviete lūdz detektīvu, lai tas nemeklē viņas slepkavu, jo ar viņas nāvi “beidzot tiks panākta taisnība”. Drīz pēc šī atgadījuma kādā elegantā Londonas viesnīcā tiek atrasti trīs miruši viesnīcas apmeklētāji. Katrs savā istabā viņi ir noguldīti uz grīdas un katram mutē ielikta aproču poga ar monogrammu. Pie nozieguma atšķetināšanas ķeras Skotlendjarda izmeklētājs Edvards Kečpūls un viņam palīgos dodas Erkils Puaro. Puaro uzskata, ka minētajai sievietei no kafijas nama ir saistība ar trīs noslepkavotajiem cilvēkiem, tomēr vai viņam izrādīsies taisnība? Vai gaidāma ceturtā slepkavība?
Izskatās, ka rakstniece visiem spēkiem pūlējusies, lai pēc iespējas precīzāk atveidotu to Erkila Puaro tēlu, ko pazīstam, tāpēc jau pašā romāna sākumā Puaro izteiksmīgi atainots, taisnojot un bīdot galda piederumus pareizajās vietās un šausminoties par kafijas nama greizajiem plauktiem. Turklāt pārāk, pārāk daudz reižu Sofijas Hannas Puaro piemin mazās pelēkās šūniņas. Ne jau šāda veida smadzeņu apzīmēšana katrā Puaro sarunā ar Kečpūlu padara Puaro par Puaro. Mulsinošs ir arī izskaidrojums, kāpēc Puaro savā atvaļinājumā nolēmis mēnesi dzīvot turpat savas mājas tuvumā un iet uz prastu (man tas izklausījās prasts) kafijas namu, ņemot vērā, pie kādām ērtībām un labsajūtas līmeņa Puaro parasti ir pieradis. Protams, ne Džeps, ne Heistingss, ne sekretāre mis Lemona romānā neparādās (Heistingss gan tiek pieminēts), Puaro vienīgais sabiedrotais ir izmeklētājs Kečpūls (ārkārtīgi nelaimīgs apstāklis).
Puaro ir savā elementā, asredzīgs, metodisks, precīzs un, kā vienmēr, pedantiski rūpīgs. Tomēr viens man dūrās acīs – iepriekš visos autentiskajos romānos Puaro nekad nav (vai ārkārtīgi reti) lietojis vārdu Bon, tā vietā Eh bien vai Bien. Nepārdomāti no autores puses ieviest šādu nesakritību ar jau ierasto Puaro tēlu, bet ja piever acis uz tamlīdzīgām sīkām nebūšanām, ko, iespējams, citi lasītāji pat nepamanītu, tad kā detektīvstāsts šī grāmata piesaista un notur lasītāja uzmanību un ir patiešām aizraujoša.
Viens romāna tēls gan mani tracināja pār mēru – izmeklētājs Kečpūls. Nu kā gan Skotlendjarda pārstāvis var neparūpēties par mirušo cilvēku pārvietošanu un notikuma vietas pārmeklēšanu, bet gan aizmukt prom, jo redz, baidās no klasiski mirēju pozā noguldītiem cilvēkiem un negrib atrasties to tuvumā, kaut iepriekš tiek uzsvērts, ka viņš savas karjeras laikā redzējis visādus šausmīgus noziegumu skatus. Ik pa laikam tiek iemesti atmiņu fragmenti, kas cenšas izskaidrot, kāpēc Kečpūlam ir tādas bailes, bet lasītājam tas neliek just viņam līdzi. Tomēr lielāko sašutumu izraisīja nevis šis apstāklis, bet gan tas, ka pašā izmeklēšanas karstumā, kad atklājas jauni negaidīti pavērsieni un Puaro aizracies krietni tālu līdz notikuma būtībai, Kečpūls vaļojas pie kamīna un sastāda krustvārdu mīklu! Ja es iedomājos inspektoru Džepu, kas parasti bija noskrējies kā suns, risinot noziegumus, tad pret Kečpūlu nejūtu nekādu iecietību.
Turpinot lasīšanu, stāsts kļūst arvien samudžinātāks, reizēm grūti izsekot visām notikumu detaļām un saprast to nozīmi, līdztekus neaizmirstot zināšanas par jau esošajiem pierādījumiem. Man patika darbā ietvertais filozofiskais skatījums uz noziegumu kā tādu un iedziļināšanās apstākļos, kādos tas varētu tikt attaisnots, kā arī diskusijas par cilvēka ļaunumu un ko tas spēj nodarīt otram, pat šķietami nenozīmīgās lietās. Šis tas no romāna tematikas lika man iegrimt pārdomās arī pēc darba izlasīšanas. Stāsta uzbūve ir ļoti laba, varoņi pietiekami kolorīti un ticami atveidoti. Ja meklējat interesantu un intriģējošu detektīvstāstu drūmi tīkamiem rudens vakariem, tad šis darbs būs vietā. Agatas Kristi mīļotājiem iesaku ķerties pie vecajiem labajiem darbiem par Puaro. Īstas vērtības tomēr nav iespējams atdarināt.
Cilvēks nevar nodarīt tādu ļaunumu otram, tajā pašā laikā neievainojot savu dvēseli.
Grāmata saņemta no apgāda “Zvaigzne ABC”, no angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga. Viedokli par blogā apskatītajām grāmatām nekādos apstākļos neietekmē sadarbība ar izdevniecībām.
Paldies! Man jau bija aizdomas, ka Kristi un Puaro faniem šo nav vērts lasīt. Žēl, bet jābūt pamatīgai meistarībai un ļoti rūpīgam darbam, lai varētu “kopēt” klasiķi.
Ņemot vērā, ka šis bija Agatas Kristi literāro mantinieku atbalstīts darbs un uz grāmatas aizmugurējā vāka pat Kristi mazdēla atsauksme, cerēju, ka tad jau noteikti jābūt izcilam darbam. Nu tā, kā detektīvstāsts pat ļoti labs, bet ne kā tāds, kam virsū lepni drukātu – Agata Kristi.
mūsdienās nauda industrijā ir tik milzīga, ka atmaigst pat visstingrākā mantinieka sirds. Šo tradīciju laikam aizsāka Vinija Pūka autorizētie turpinātāji, un tagad jau birst kā no pārpilnības raga.
No otras puses – lasītāji jau paši vainīgi, ka pērk kā traki un cer uz brīnumu.