Laikam jau rudens pats par sevi ir tāds sevī iedziļināšanās periods, ko rada gadalaiku maiņa un atvadas no vasaras piedzīvojumu pilnajām strauji aizritējušām dienām. Rudenī ir laiks pārdomām, piemēram, par vietu, kur jūtos vislabāk, kur dvēsele atpūšas un visas rūpes paliek aiz sliekšņa.
Mana miera osta ir manas lauku mājas. Mana bērnības zeme, kur tagad saimnieko mīļā mamma, kura vienmēr sagaida ar brīnišķīgiem ēdieniem, kur tik patīkami pasēdēt saules sasildītā tikko pļautā zālītē un suns Bobis līksmi kož visās kājās, ko atrod, kaut kāju īpašniekiem nebūt nešķiet, ka šis pasākums būtu saucams par līksmu.
Šķiet, dodoties prom no laukiem, man vienmēr, katru reizi no jauna jāiemācās atvadīties un pamest visu, ko esmu iemīļojusi. Un svētdienas ir tās nostaļģiskākās dienas, kad toreiz bērnībā nedēļas pēdējā dienā es pamāju vecmammai un kājām devos prom uz pāris kilometrus attālumā esošo autobusu pieturu, ceļā kaut kur vēdera dziļumā jūtot briestam atvadu skumjas. Taču pagātni atgriezt nevar un to arī varbūt nevajag (lai ko apgalvotu Getsbijs!). Taču mana miera osta jau nekur nav pazudusi. Un jautrības tur netrūkst.
Gadās dienas, kad laukos ir vairāk notikumu kā veselā mēnesī pilsētā. Pie mums pabijuši puiši ar metāla detektoriem, attālais kaimiņš ciemošanās reizē uz šķūņa sienas uzzīmējis divas palmas, demonstrējot pārsteidzoši lieliskas mākslinieka dotības, ar mammu esam maldījušās puskilometru no mājas esošajā mežā, kuram teju var cauri redzēt (vadātājs piesitās, goda vārds). Un kur nu vēl bišu spietu ķeršanas piedzīvojumi, sēņošanas prieki (novilktam džemperim pilnas piedurknes ar vilnīšiem), siena vešana padomju laika gazikā, jestras viesošanās pie kaimiņiem un kopīgas rūpes, prieki un arīdzan bēdas, kā nu bez tām.
Septembra vakaros aiz istabas loga dārzā šalkojošie koki tumsā ieslēpsies daudz agrāk un dienas darbi būs jābeidz četros, nevis deviņos kā vasarā. Šad tad vakaros pāri ceļam esošā kaimiņa mājas logā redzamā uguntiņa sirdī iesvels patīkami nomierinošu sajūtu, ka pasaulē viss ir kārtībā. Un ap pusnakti izejot mājas pagalmā zem zvaigznēm nobērtajām debesīm un paraugoties Visuma dzīlēs, varēs sajust, cik tuvu esmu kaut kam svarīgam, noslēpumainam un senam. Pāri galvai slīdēs satelīti un vientulīgu lidmašīnu sarkani mirgojošās gaismiņas, neiejaucoties manas mājas un dvēseles klusumā.
Nāks oktobris, kad sajūsmu sniegs iekurta krāsns, klusinātas sarunas mājīgā virtuvē pie tējas tases, tīšanās biezos džemperos un degošas sveces, kas ap visu izplatīs nesteidzīgu senlaiku smaržu. Un nekādu datoru un ziņu raidījumu. Mobilais iemests pašā somas dziļumā. Nav zonas, nav problēmu.
Un kad lielām pārslām vakara krēslā sāks snigt sniegs, tas būs maģiski. Vienmēr kā pirmoreiz. Un tad es jutīšu, ka esmu mājās. Bet tas viss vēl nāks. Šobrīd jābauda rudenim piederoši labumi – karsta tēja, āboli no dārza, sēņošana un gari, tumši vakari, kā radīti labām grāmatām.
Iedvesmai: