Lai gan esmu apmeklējusi Londonu, Romu, Budapeštu, Berlīni, Stokholmu, Oslo, Milānu, Florenci, Dubrovniku un vēl kaudzi citu Eiropas pilsētu, esmu pārliecinājusies, ka nav skaistākas vecpilsētas par Vecrīgu. Varbūt daļēji tā šķiet tāpēc, ka Vecrīgā man ir tik daudz pazīstamu vietu, ka jūtos tur kā mājās un zinu visas šaurās ieliņas, kur paslēpties no apkārt ložņājošiem tūristu bariem… Un tomēr tie nav vienīgie iemesli. Vecrīga vienkārši IR skaista. Un eleganta. Maza, bet daudzveidīga. Aizraujoša. Dzīvības pilna. Rosīga. Reizēm klusa. Senatnīga. Iedvesmojoša. Vispār fotogēniska. Mūžīgā piedeva – tūristi.
Atceros agru rītu pirms vairākiem gadiem, kad pirmo reizi pastaigājos pa šaurajām Vecrīgas ieliņām ar fotoaparātu rokā un tvēru to, kas dotajā mirklī patika, un tā atmosfēra bija tik.. es pat nevaru izstāstīt.. tāda gaisīga un bezrūpīga, sapņaina un daudzsološa. Un tādas sajūtas ir gandrīz vienmēr, kad esmu tur.
Agras rīta stundas ir gandrīz vai pašas jaukākās – kad restorānu un veikalu darbinieki lēnām gatavojas dienai, slauka sliekšņus, aplej puķes un izliek krēslus ārā terasēs, kad biroju un ministriju darba rūķi steidzīgi dodas savās darīšanās, kad tūristi gandrīz nav manāmi un Vecrīga pilnībā ir vietējo rīcībā. Bet es zinu arī otru Vecrīgas seju – ap četriem, pieciem no rīta visur redzamas nakts uzdzīves sekas un ielas klāj pamatīgs atkritumu slānis. Ko lai saka, tā ir maksa par vēlmi attīstīt tūrismu un Eiropas mērogā reprezentēties kā lētai izklaižu vietai. Taču pieredzēt to arī ir interesanti.
Šogad Vecrīga vasarā šķiet vēl krāšņāka, visur valda puķu pārpilnība un krāsu prieks, tāpēc piedāvāju mazu virtuālu pastaigu, pie reizes atceroties tikko aizgājušo vasaru. Par Vecrīgu ziemā man ir atsevišķs stāsts – šeit.
