Iedomājieties pavisam parastu Amerikas pilsētiņu. Kā jau katrā pilsētā, tajā ir policija, veikali, kafejnīca, baznīcas, mājsaimnieces iet iepirkties, vīri vakaros skatās televīziju, bērni dauzās apkārt un rit pavisam ikdienišķa dzīve, identiska tūkstošiem citu Amerikas pilsētu dzīvju. Garlaicīgi, vai ne? Taču kādu dienu pilsēta pamodīsies slavena, uz to plūdīs simtiem, tūkstošiem cilvēku, to aplenks žurnālisti, svētceļnieki, hipiji, par to rakstīs internetā, rādīs televīzijā, runās šovos un uzņems pārraides. Un kāpēc tas viss? Pavisam vienkārši. Jo tā ir vienīgā pilsētā Amerikā, jādomā – arī visā pasaulē, uz kuru pienāk telefona zvani no debesīm.
Kādā parasta darbdienā policijas priekšnieks Džeks Selerss, neko dīvainu nenojauzdams, paceļ telefona klausuli un izdzird sava mirušā dēla balsi, Tesa saņem līdzīgu telefona zvanu no mātes, Keterina – no savas pāragri aizgājušās māsas. Un tie ir tikai trīs no astoņiem pilsētiņas iemītniekiem, kuri apgalvo, ka tiem ir saikne ar debesīm.
Sallijs Hārdings, vientuļais tēvs, kurš nesen iznācis no ieslodzījuma, ir satraucies par savu dēlu, kuram šie zvani no debesīm liek gaidīt zvanu no mirušās māmiņas. Lai izbeigtu dēla veltās cerības, Sallijs nolemj meklēt izskaidrojumus savādajiem notikumiem un kopā ar dažiem citiem tikpat skeptiskiem pilsētniekiem mēģina atmaskot blēdību, ja tāda pastāv.
Interesanti ir tas, cik ticami autoram izdevies attēlot sabiedrības reakciju uz šiem telefona zvaniem. Kā jau allaž, cilvēki sadalās divās galvenajās pretējās nometnēs – ir tie, kas tic, ka zvani patiešām neizskaidrojuma iemesla dēļ nāk no debesīm un bariem plūst uz pilsētu, lai paši piedzīvotu šo brīnumu un saņemtu zvanu no mirušajiem tuviniekiem, un ir tādi, kas to uzskata par smalku krāpniecisku gājienu un zvanu saņēmējus par blēžiem un jukušajiem. Un. jā, varētu teikt, ka ir vēl trešā grupa, kas tic, ka debesis eksistē, taču diez vai ar tām pastāv tiešs telefona savienojums. Un visam pa vidu ir televīzija un žurnālisti, kuriem galvenais ir gūt maksimālu labumu un sensāciju no visa notiekošā – to, kam viņi tic, nav grūti uzminēt, tā ir slava un reitingi.
Romāns ir diezgan saistošs un es to izlasīju ļoti ātri. Notikumi raitāk sāk risināties grāmatas otrajā pusē, kad Sallijs lēnām tuvojas atrisinājumam un kļūst arvien interesantāk sekot līdzi notikumu attīstības gaitai. Jāsaka, ka pašas, pašas beigas man īpašu pārsteigumu nesagādāja, es teiktu, ka tā arī tam bija jābeidzas, kā gan citādāk?! Uz tādas tiešām pozitīvas nots, kas liek pie sevis pasmaidīt. Un lai vai kāds beigās izrādītos atrisinājums, skaidrs ir viens – daudzu cilvēku dzīves mainīsies un iemesls nebūs zvani no debesīm, bet gan cilvēka paša ticības, gara un mīlestības spēks.
„Pirmais zvans no debesīm” ir viegla, nomierinoša, sirsnīga lasāmviela, kuru bagātina pa reizei iespraustie fakti par Aleksandra Bella dzīvi un ceļu līdz liktenīgajam gadsimta izgudrojumam – telefonam.
Mīļi citāti no grāmatas:
Par katru dzīvi ir divi stāsti: tas, ko tu izdzīvo, un tas, ko stāsta citi.
Debesis bija mierinošākas, kad tās bija tikai viņas prātā.
Laiks sasveicināties, un laiks atvadīties. Tāpēc lietu aprakšana šķiet dabiska, bet to izrakšana ne.
Kad tu zini, ka tevi mīl… tā ir gaisma.
Ja tu tam tici, tev nevajag pierādījumus.
Grāmata saņemta no apgāda “Zvaigzne ABC”. Viedokli par blogā apskatītajām grāmatām nekādos apstākļos neietekmē sadarbība ar izdevniecībām.
1 Comment