Ņemot vērā to, ka joprojām turpinās vasara un viens aiz otra kā zemenes uz smilgas manā vasaras pieredzes pūrā krājas dažādi ceļojumi, aizsāku rakstu sēriju par maniem iespaidiem tuvākos un tālākos Latvijas iepazīšanas ceļojumos. Un sākšu ar vietu vien 16 kilometru attālumā no manām mājām.
Ir tādas vietas, kurām vārda tiešā nozīmē piemīt kāds īpašs starojums un kuras nenosakāmā veidā kļūst par centru visam pārējam, kas ap šīm vietām laika gaitā izveidojas. Taču pats kodols, pati sirds piemīt šai īpašajai vietai, kur gribas iegriezties vēl un vēlreiz, lai uzņemtu sevī, hmm, ko īsti?!
Enerģiju? Labsajūtu? Brīvības sajūtu, kad lēni un nesteidzoties iespējams izbaudīt atpūtu un sajusties kaut kā īpaši? Droši vien to visu un vēl. Tieši šāda vieta ir Liepkalnu maiznīca Klintainē, A6 Rīga-Daugavpils šosejas malā netālu no Pļaviņām. Šķiet, kā tas var būt, ka nez no kurienes praktiski neapdzīvotā apvidū nu ir vieta, kur pavadīt gandrīz vai veselu dienu?!
Kas tad veido šo īpatnējo vietu – pirmām kārtām, tā ir Liepkalnu maiznīca ar svaigi ceptu, latviski mīlētu maizi, elegantiem cepumiem, vietējo ražotāju labumiem, tad vēl ir kafejnīca ar labiem ēdieniem un lielisku uz vietas gatavotu maizes kvasu, Latvju spīķeris – suvenīru, dabisku produktu, māla trauku un amatnieku ražojumu tirgotava ar izstāžu telpu otrajā stāvā, veikaliņš, kurā tirgo Kokneses novada saimniecības “Vecsiljāņi” Ievas sieru, peldvieta, piknika vietas, ekskursijas ar vikingu laivu vasarā, distanču slēpošanas trase un izbraucieni ar kamanām ziemā, 10 km gara pastaigu taka gar Stukmaņu muižu, velosipēdu un nūju noma.
Un neskatoties uz šo visu uzskaitīto, Liepkalni iemieso arī jūtamu nošķirtības un vienatnības sajūtu. Paejot tālāk no maiznīcas uz Daugavas pusi, skatam paveras plašie Daugavas ūdeņi un mežainie krasti, un arī vējam ir kur ieskrieties, iepīties matos un aizpūst sev līdzi visas rūpes un raizes.
Liepkalnos izteikti jūtams radošums, dabas skaistums un mīlestība pret maizi un cilvēkiem. Šovasar izgāju mazītiņu daļu no nesen labiekārtotās 10 km garās pastaigu takas, kas pa ainaviskām vietām met riņķi no Liepkalniem līdz Stukmaņiem, Oliņkalnam un atpakaļ uz maizes ceptuvi.
Pastaigu taka ved pāri šosejai gar mežu un Vīnkalnu, līdz Klintainei, kur starp klusām privātmājām iekārtojies Stukmaņu muižas komplekss ar staļļa, magazīnas un pašu muižas ēku, kas nu ieaugusi zālēs un tāda apbružāta, bet tāpēc ne mazāk romantiska slejas pāri Klintaines namiem un koku galotnēm. Stukmaņu muiža, kā jau lielākā daļa Latvijas muižu, savulaik piederējusi vācu muižnieku dzimtai, 18. un 19.gadsimtā tajā saimniekoja fon Levenšternu dzimta. Nu tā ir apskatāma tikai no ārpuses.
Taku lieliski papildina uzmanību piesaistoši informācijas stendi pie Stukmaņu muižas autobusa pieturas, Daugavas krastā pretī Oliņkalna pilskalnam, ceļa malā pie Maltupītes rijēja, pie SIA ”Liepkalni” maiznīcas, kas sniedz apmeklētājiem gan kartogrāfisku, gan vispārēju informāciju par apkārtējās teritorijas apskates objektiem, vēsturi un apkārtējo vidi. Līdz 1965. gadam Daugavas ieleja no Aiviekstes grīvas pie Pļaviņām līdz Pērses grīvai pie Kokneses bija ievērojamākais Latvijas dabas, vēstures un kultūras piemineklis.
Arī šodien Stukmaņu muiža, Sikadele un Buļļu ceļš, Oliņkalns, Vīnakalns, Maltupītes ūdensrijējs, Klintaines dabas liegums Pļaviņu novada iedzīvotājiem ir nozīmīgi vides un dabas objekti.
Iesaku piestāt un pabūt Liepkalnos, noteikti sajutīsiet brīnišķīgu maizes smaržu un, ja ļausieties, arī to īpašo gaisotni, kas liek atgriezties šajā vietā vēl un vēl.
Foto. Māra Bitāne
Skaista un interesanta vieta. Aizvien vairāk pārliecinos, ka pie mums ir tik daudz skaistuma, tik daudz ko redzēt, ja vien apstājies un ieskaties. Vislabāk viss redzams ar velo vai kājām.
Tā ir, Latvijā ir daudz ko redzēt, ne tikai vietas, bet arī pasākumu un svētku papilnam!