Ir romāni, par kuriem ir dzirdētas tik slavinošas atsauksmes, ka pie to lasīšanas jāķeras ar zināmu bijību un labu daļu satraukuma, jau no paša sākuma zinot, ka gaidāms kaut kas īpašs un neikdienišķs. Amerikāņu rakstnieka Patrika Rotfusa satriecošā debija literatūrā – triloģijas “Karaļkāvēja hronika” pirmā grāmata “Vēja vārds” ir darbs, kuram pievienotās atsauksmes piecu lappušu garumā, jādomā, atstās vērā ņemamu iespaidu uz ikvienu lasītāju, kur nu vēl uz īsteniem fantāzijas stāstu mīļotājiem, kurus ķieģeļa izmēra literatūra nespēj nobaidīt, gluži otrādi, tā pievilina ar slēptu solījumu sniegt lasītājiem paliekošu pēcsajūtu. Viena no izcili slavinošajām atsauksmēm par fantāzijas romānu “Vēja vārds”, kas man īpaši iespiedusies atmiņā ir:
“Novietosim “Vēja vārdu” plauktā līdzās “Gredzenu pavēlniekam” un ar nepacietību gaidīsim dienu, kad šie romāni tiks minēti vienkopus – varbūt kā labākie garadarbi līdzīgu sacerējumu vidū” (The Onion V.A Club).
Tolkīna Gredzenu pavēlnieku uzskatu par pašu augstāko episkās fantāzijas šedevru, ko esmu lasījusi, tāpēc šāds salīdzinājums liek aizrauties elpai un ar skubu ķerties pie “Vēja vārda”.
Stāsts iesākas Ceļakmenī – nelielā, ārēji panīkušā krodziņā, kurā strādā Kots – jauns vīrietis ar ugunssarkaniem matiem un ilgu laiku slēptu noslēpumu. Kādu dienu krodziņā iemaldās Hronists un atpazīst krodziniekā Kvoutu – leģendāru dziesminieku, arkanistu jeb burvju mākslas pratēju, piedzīvojumu meklētāju un varoni, par kuru neticami, krietni piepušķoti stāsti klejojuši ļaužu mutēs jau kopš agrīniem Kvouta jaunības gadiem. Starp Kvoutu un Hronistu tiek noslēgta vienošanās un Kvouts uzsāk stāstu par to, kā kļuvis par leģendu jau savas dzīves laikā.
Stāsts ilgst vienu dienu un tajā krodzinieks-Kvouts vēsta par savu bērnību, dzīvi Edema Rū cilts vidū, par traģisko zaudējumu, kas nes sev līdzi bērnības beigas un sākumu cīņai par savu eksistenci, un par senlotota sapņa piepildījumu – mācībām prestižajā Universitātē. Un šo visu caurauž tikko jaušama maģijas esamība, kas dabiski ievijusies Rotfusa aprakstītajā pasaulē, ne visur pieņemta un atzīta, bet eksistējoša un spēkpilna, tikai šo spēku pilnā mērā pagaidām neatklājot ne lasītājam, ne pašam Kvoutam. Šajā darbā ir tas, ko ikviens vēlētos atrast īstā, prasmīgi izveidotā, baudāmā fantāzijas pasaulē – izdomātas fantāzijas radības (skraeli, draki), slēptu motīvu vadīts ļaunums (čandriāni), kas gan paliek otrajā vai trešajā plānā, burvestības un maģija (simpātijas māksla un arkanisti), akadēmiska vide, spilgti, pamanāmi, atmiņā paliekoši tēli (Kvouta palīgs Basts, netveramā Denna, maģistrs Elodins, ciniskais Ambrozs). Jāpiebilst, ka šis nav fantāzijas stāsts par vienu centrālo ļaundari un varoni – pasaules glābēju, kā Patriks Rotfuss uzsver intervijā:
“Daļa domā, ka fantāzija ir domāta tikai bērniem. Vai arī: ka fantāzijas romāni mudž no elfiem un rūķiem. Vai: ka visi sižeti vēsta tikai par piedzīvojumiem un pasaules glābšanu. Bet cilvēki, kas lasa daudz fantāzijas literatūras, zina, ka patiesībā fantāzijā galvenais ir izpēte. Reizēm tā ir citas pasaules, piemēram, Tolkīna Viduszemes, izpēte. Reizēm tā ir idejas vai rakstura izpēte.” (Intervija)
Par pašu grāmatas varoni Kvoutu – viņš nav tik ieturēts un pašaizliedzīgs kā Frodo, vai tik pareizs un savas negribētās slavas nokausēts kā Harijs Poters. Kvouts jau no agras bērnības domā, runā un rīkojas (gan ne vienmēr) kā pieaugušais, tāpēc grūti viņu uztvert kā bērnu pat 12 vai 13 gadu vecumā.Kvouts var patikt vai nepatikt, un es vēl neesmu līdz galam izlēmusi, kurš no variantiem ir manā gadījumā. Lielākoties ir tā, ka Kvouts labu daļu savu nelaimju izsauc uz sevi pats, pateicoties savai patmīlībai, izrādīšanās kārei un īpaši apmēros milzīgajai neapdomībai.
Pabeigusi grāmatu, es vēlreiz iegrimstu prologa un epiloga tekstos, lēni pie sevis izlasīdama ikvienu teikumu, caur sevi laižot valodas brīnišķīgo plūdumu un itin viegli izjūtot to savdabīgo noskaņu, ko uzbur autors. Vārdi Patrika Rotfusa meistarīgajās rakstnieka rokās savijas un apbur lasītāju, līdzīgi kā Kvouta no lautas izvilinātās skaņas apbur un savažo klausītāju savā varā, un notur gūstā līdz grāmatas pēdējās nodaļas trīsuļojošajai izskaņai, solot otrajā daļā turpināt Kvouta gaitas.
3 Comments