AR AUTO UZ HORVĀTIJU – KALNU UN EZERU VALSTĪBĀ. 2.DAĻA

Starp jūru un zemi  – Paklenicas nacionālais parks

Sākot ceļojumu ar auto pa Horvātiju, Paklenicas nacionālais parks ir pirmais iespaidīgais apskates objekts, ko apmeklējam ar lielu entuziasmu, kāds ierasti raksturīgs ceļojuma sākumiem. Novietojies Adrijas jūras krastā, 95 km2 lielais parks ietver apjomīgu Velebitu kalnu teritoriju – dabisku barjeru starp kontinentālo Horvātiju un valsts piekrasti. Augstākā virsotne Paklenicas parka areālā ir Vaganski (1757 m vjl), klintis vietām veido pat 400 m augstas stāvas sienas, ko sevišķi iecienījuši alpīnisti, gan amatieri, gan profesionāļi.

Ieejas maksa parkā ir 50 kunas (7 EUR), kas priekš Horvātijas standartiem sanāk diezgan lēti. Ceļš ved pa ieleju starp divām iespaidīgām aizām un gar nelielu kalnu upīti, ko ik pa gabaliņam izkrāšņo milzu akmens bluķu ieskauti ūdenskritumi un ūdens lāmas jauki zaļganā tonī.

Gaiss ir svaigs un smaržīgs, kā jau kalnos, putni čivina kā aptrakuši un gājiens tik ved un ved augšup, te pārtapdams akmeņainā dolomīta takā, te vezdams gar idillisku miniatūru kalnu pļaviņu ar romantisku strautiņu, te kļūdams par platu, viegli ejamu meža un krūmāju ieskautu celiņu.

Mēs neuzkāpjam līdz pašai klinšu augšai, taču, ja uzkāptu, skatam pavērtos Adrijas jūras klaids un mazās saliņas, kas juku jukām izmētātas gar piekrasti. Kāpienu parka kalnos var pārvērst divu dienu pārgājienā, jo no parka ieejas Starigrad Paklenicā līdz tālākajam parka pārgājienu takas galapunktam ir 10 stundu ilgs pārgājiens. Paklenicas parkā iespējams arī pārnakšņot – ir gan dažas bezmaksas pajumtes, kur pārlaist nakti savā guļammaisā, gan ērta maksas naktsmītne ar WC un virtuvi (Planinarski Dom Paklenica).

Dārgakmens mežu ietvarā – Plitvices ezeru nacionālais parks

Kontinentālās Horvātijas mežu ieskautais brīnums – Plitvices ezeri ir UNESCO aizsardzībā jau 36 gadus un itin neviens Horvātijas apceļošanas tūrisma apskates objektu ieteikums neiztiek bez šīs vietas pieminēšanas.

Plitvices ezeri ir ne tikai Horvātijā, bet visā Eiropā unikāla vieta, to veido 16 savā starpā ar  ūdenskritumiem savienoti dažāda lieluma ezeri, ko ieskauj biezi dižskābaržu un egļu meži. Parks kalpo par mājvietu daudzām dzīvnieku sugām, tajā skaitā arī brūnajiem lāčiem, kas rotā nacionālā parka logo. Taču parka apmeklētājiem no lāčiem nav jābaidās, jo tie mājo dziļi mežos, kur neiestiepjas tūristu takas.

Tieši pavasaris ir ideāls laiks, lai apmeklētu Plitvices ezerus, jo tad cilvēku ir mazāk un vēl nav tik karsts un sauss, lai ūdenskritumi būtu  izsīkuši. Mūsu parka apmeklējuma laikā lielāko tūristu kontingentu veido ķīnieši, kuri to vien dara, kā nemitīgi fotografē visu, pēc tam apskata bildes un nepievērš uzmanību apkārtnei citādi, kā vien lūkojoties caur planšeti vai fotoaparāta objektīvu.

Ūdens ir bezgala dzidrs, satriecoši zilganzaļā tonī, kas mainās atkarībā no minerālu daudzuma ūdenī un saules staru krišanas leņķa. Vietām ezeros peld milzu karpas, kas bezkaunīgā kārtā diedelē no cilvēkiem ēdamo un itin nemaz nebaidās. Ķer kaut kailām rokām! Protams, parkā aizliegts makšķerēt zivis, tāpat kā veikt virkni citu darbību – peldēties, plūkt puķes, noklīst no takas utml.

Sekojot ceļveža ieteikumiem, noliekam auto pie parka 2.ieejas (Entrace 2) un ar parka busiņu uzbraucam līdz augšējiem ezeriem, pēc tam dodamies 5 km kāpienā lejup, sekodami čalojošo ūdenskritumu kaskādēm līdz pat 4 km garajam Kozjakam – parka lielākajam ezeram, pa kuru omulīgi kursē parka kuģīši.  Jāielāgo, ka ar parka kuģīti iespējams braukt tikai vienu reizi, kas gan nekur nav pateikts, ne ceļvedī, ne pie ieejas parkā, taču ar parka autobusiņu gan var pārvietoties vismaz divas reizes. Uz zemajiem ezeriem var nokļūt ejot gar Kozjaku vai braucot ar kuģīti. Pēc tam turpinās gājiens pa koka laipām līdz parka augstākajam ūdenskritumam.  Neiesaku iet pa zemo ezeru augšējo taku, jo tā ved pa mežu un ir tikai trīs skati no augšas, pie tam ne pārāk izteiksmīgi, daudz labāk ir turēties pie ezeru takām un baudīt skaistumu tuvplānā.

Klusuma ieskauta pagātne – Trakoščanas pils

Atpakaļceļā braucot no Horvātijas Austrijas virzienā (vai turpceļā atkarībā no sastādītā plāna) der nogriezties no galvenā ceļa apmēram 20 km pirms robežas ar Slovēniju un pa 8 km garu  pasakaini bieza un necaurredzama meža ieskautu izlīkumotu ceļu aizbraukt līdz Trakoščanai – horvātu lepnumam starp pilīm. Protams, latviešiem Trakoščanas pils ārēji var nešķist nekas īpašs un apmēram puse no pie mums sastopamajām pilīm ir krietni krāšņākas un iespaidīgākas, tomēr der apmeklēt šo vietu kaut vai tādēļ, lai redzētu, ar ko lepojas horvāti. 19.gadsimta vidū neogotikas stilā atjaunotā Trakoščanas pils līdz 1944.gadam piederējusi grāfu Draškoviču dzimtai. Šobrīd pils trīs stāvos var apskatīt oriģinālās neorenesanses, gotikas un baroka stila mēbeles, ieroču kolekciju, virtuves telpas.

Pils atrodas brīnišķīgā, klusā, mierpilnā vietā, augstu mežainā pakalnā, kuru caurvij romantiski vienmuļu taciņu tīkls, aizvezdams arī līdz dīķim pils pakājē. Apkārt nav citu māju kā vien kafejnīca, pils palīgēkas un suvenīru bodītes, bet tās izvietojušās patālu no pils, tāpēc parkā var baudīt netraucētu atpūtu, vērot, kās saules stari laužas caur tumšzaļo koku lapotnēm, klausīties putnu dziesmās un klusībā iztēloties sevi par grāfieni, kam pieder šī brīnišķīgā, mazliet mežonīgā izskata pils. Dodoties prom no pils, sapratām, ka mums ārkārtīgi paveicās izbaudīt pie pils valdošo mieru un klusumu, jo drīz pēc mūsu apmeklējuma pils virzienā devās vismaz pieci skolēnu autobusi. Tātad vislabākais laiks pils apmeklējumam varētu būt pirms 10 rītā.

Turpinājums: Ar auto uz Horvātiju: Praktiski ieteikumi Horvātijas apceļotājiem. 3.daļa.