“Es gatavojos radīt galveno varoni, kura nevienam citam nepatiks tik ļoti kā man!” tā esot apgalvojusi Džeina Ostina, pirms uzsākt romāna “Emma” rakstīšanu. “Emma” ir viens no tiem Džeinas Ostinas darbiem, kas atsvaidzina rakstnieces darbu kopējo kolekciju, ienesot mazliet citādas vēsmas.
22 gadus vecā Emma Vudhausa atšķirībā no citām Ostinas darbu varonēm ir pietiekami turīga un neatkarīga, lai izvēlētos pati savu dzīvesveidu un nealktu pēc iespējas ātrāk apprecēties, lai iegūtu finansiālu stabilitāti. Viņa dzīvo kopā ar tēvu un par savu galveno dzīves uzdevumu uzskata vientuļu siržu savešanu kopā. Veiksmīga gadījumā un, kā Emmai šķiet, viņas nemanāmo un smalko savedējas prasmju rezultātā apprecas Emmas guvernante, tādēļ Emma, savu panākumu iedvesmota, ar pilnu sparu līdzīgā veidā vēlas izdevīgi apprecināt savu draudzeni Herietu – ārlaulībā dzimušu vienkāršu meiteni. Būdama pārliecināta par savu nodomu īstenošanos, Emma diemžēl nepamana, ka cilvēku īstenie mērķi nesakrīt ar viņas iecerēm un apburošajai savedējai nākas piedzīvot vienu vilšanos pēc otras. Rūpējoties par citu labklājību, Emma ir atstājusi novārtā pati savu sirdi, taču, kā jau tas bieži dzīvē notiek, gādājot par citām vientuļām sirdīm, Emma atrod arī savu laimi.
Šajā darbā Ostina viegli un neuzbāzīgi ievieš komēdijas elementus un, iespējams, daudz uzskatāmāk nekā citos savos romānos par karaļa Džordža laikmeta Angliju, atrāda Anglijas laiku augstākās un zemākās sabiedrības tikumus un nerakstītos likumus, kas brīžiem šķiet nesaprotami, reizēm liekulīgi un citreiz atliek tikai pie sevis nopūsties – ak, šie angļi!
Patīkami, ka Ostina neidealizē galveno varoni Emmu. Lai arī Emma ir saprātīga, droša un labestīga meitene, viņa ir arī izlutināta, nedaudz snobiska un ir diezgan paslinka, lai veltītu pietiekami daudz laika un izkoptu jaunām sievietēm tik nepieciešamos talantus tā laika Anglijā – dziedāšanu, muzicēšanu, svešvalodas, zīmēšanu vai izšūšanu. Džordžs Naitlijs – Emmas svainis, 37 gadus vecs džentlmenis, bieži apciemo Emmu un viņas tēvu un ir vienīgais Emmas kritiķis, norādīdams viņas kļūdainos pieņēmumus attiecībā uz cilvēka dabu. Ar savu dzīves pieredzi misters Naitlijs cenšas iemācīt Emmai saskatīt kļūdas viņas rīcībā un spriedumos.
Ja jāmin kāds no grāmatas tēliem, kas mani sevišķi kaitināja, tad tas bija Emmas tēvs, kurš diezgan absurdā veidā uztver laulības jēdzienu, uzskatīdams ka precības ir lielākā nelaime, kas ar cilvēku var notikt, un savā egoismā pat mēģina atrunāt meitu no precēšanās ar mīļoto cilvēku.
‘Emma” neliks vilties Ostinas darbu faniem un visiem tiem, kam patīk ieskats 19.gs. angļu sabiedrībā, pat ja ne vienmēr šķiet pieņemami varoņu un sabiedrības rīcības modeļi.
Filma ekranizēta vairākas reizes, man vistīkamākā šķiet 1996.gada uzņemtā filma ar Gvinetu Paltrovu spriganās Emmas lomā, kaut arī neesmu noskatījusies 2009.gadā tapušās minisērijas ar Romolu Garai titullomā, šai ekranizācijai IMDB vērtējums ir augstāks nekā 1996.gada filmai ar Gvinetu Paltrovu.
Esmu vīlusies Ostinas darbos. Man trūka tas gaisīgas romantikas, ar kuru ir pārpildītas filmas. Protams jāatzīst, ka viņas darbi ir uzrakstīti interesanti un satriecoši.
Interesants novērojums, jāsaka, ka es arī biežāk vēlreiz noskatos ekranizācijas, nevis pārlasu attiecīgo darbu, jo filmā romantika izpaužas tiešāk un vairāk. Kaut gan grāmatās parasti padziļināti aprakstītas varoņu domas, izjūtas un emocionālie pārdzīvojumi, ko filmā nevar īsti iekļaut.
Atceros Romolu Garai no Feibera “Ziedlapiņas tumši sārtās un baltās” ekranizācijas. Tur viņa bija laba. Jāsaka, ka Emmu esmu kaut kad lasījusi un tolaik viņa mani drusku kaitināja.