Lai arī ceļojums uz Baltkrieviju īstenojās pirms laba laika – pagājušā gada maijā, kad daudzo latviešu hokeja fanu dēļ Minska uz brīdi kļuva sarkanbaltsarkana, tomēr vēlos uzrakstīt par iespaidiem, ko dāvāja šī modernā laikmeta nesamaitātā pilsēta.
Vispirms par ceļabiedriem. Mūsu kompānija sastāvēja, kā es smējos, no sešiem rūķīšiem un Sniegbaltītes, jo biju vienīgā sieviešu kārtas pārstāve vīriešu kompānijā. Ceļojums ilga piecas dienas, trīs hokeja spēļu garumā. Ceļā devāmies ar drauga busiņu. Viena lieliska ideja – pirms braukšanas savācām kopējo naudas kasi, no katra pa 25 eiro, kas lieti noderēja maksājot par sabiedrisko transportu, degvielu, kopīgo pārtiku utt. Naktsmītni rezervējām internetā, meklējot pēc atslēgas vārdiem – усадьбы в минске.
Pirmie iespaidi
Pretstatā gaidītajam Minska atstāj pat ļoti mūsdienīgas pilsētas veidolu, šur tur pilsētā slejas jaunceltnes – debesskrāpju saliņas, ielas un gājēju ietves ir plašas un nepiegružotas, kultūras iestāžu ēkas necerēti skaistas, ar kolonnām, itin visas pilsētas vietas izskatās sakoptas un tīras (nebūsim naivi, iespējams, ka tieši pateicoties hokeja čempionātam).
Vietējie iedzīvotāji pārsvarā ir draudzīgi, pat parunājās ar mums sabiedriskajā transportā. Esot gan tāds teiciens, ka 90 % Baltkrievijas iedzīvotāju ir draudzīgi, atvērti un sirsnīgi, pārējie 10 % strādā sabiedrisko pakalpojumu sfērā. Īstenībā tuvu realitātei.
Čempionāta organizācija no skatītāju viedokļa ir labi izdevusies, nekur neveidojas garas rindas (ja nu vienīgi uz labierīcībām, bet tas jau visur). Spēļu vērošanas klātienē ir kaut kas īpašs, nereāli lieliska sajūta. Troksnis, protams, neaprakstāms. Suvenīru telts ir pārbāzta (diemžēl ar pircējiem, nevis suvenīriem). Kārtējo reizi pierādās fakts, ka cilvēki iepirksies vienmēr un visur, rindas ir nejēgā garas. Nezinu, kā citos čempionātos, pieņemu, ka cenas tur ir vēl augstākas, kaut arī te, Baltkrievijā neliekas zemas. Suvenīra ripa par 7 eur, talismans Volats par 20 eur, protams, krekli, šalles, cepures arī dārgas. Neko īpaši daudz negatavojos pirkt, ņemu Volatu, ko tu padarīsi, pirmais čempionāts, ko apmeklēju. Varēšu krāt talismanus no visiem čempionātiem, kur pabūšu.
Pusdienas par miljonu
Jā, Baltkrievijā tas ir pavisam viegli izdarāms, ja vien esi kopā ar draugu pulciņu. Mēs, septiņi letiņi, nolēmām papusdienot mūsu mājiņas saimnieces ieteiktajā vietā, Vasiļki (Васильки). Vieta stipri atgādina Lido veida ēstuvi – krodziņu. Interjers patīkams – no koka, ar visādiem lauku māju tipa elementiem, cenas vidēji augstas, ēdiena kvalitāte – pietiekami laba, bet nekas izcils. Katrs pasūtam ko kārojam, un beigu galā kopējā summa ir vienkārši lieliska – pāri par 1 miljonam. Brīdi pajautrojušies, ķeramies pie sastiķēšanas atkarībā, ko kurš pasūtījis un visa skaitīšana mums aizņem krietnu pusstundu, tomēr beigās tāpat esam kļūdījušies un savāktā galasumma ir par 20 000 mazāka (ak, šī satriecošā mētāšanās ar tūkstošiem). Nu ko, matemātiķi no mums acīmredzot nekādi, tāpēc laimīgi samaksājuši visu prasīto, dodamies tālāk Minskas iepazīšanas tūrē.
Visu ceļojuma laiku mūs uzjautrina cenas. Autobusa biļete kioskā uz ielas vienam cilvēkam izmaksā 3700 rubeļu (4000, ja pērk autobusā), sabiedriskās tualetes apmeklējums maksā ne vairāk, ne mazāk kā 5 000 naudiņu. Ceļojuma pēdējās dienās esam mazliet piekusuši no naudas milzīgajiem apmēriem, atrakciju parkā izlietojam pēdējos skaidrās naudas krājumus, par uzjautrinājumu pārdevējai, rūpīgi sakasām 15 000 rubelīšu un nopērkam vidējo popkorna tūtu uz visiem. Vēl izmantojam iespēju uzbraukt panorāmas ratā, kas sagādā labu skatu uz tuvāko apkārtni. Atrakciju parks tāds padomju stila, parka mājaslapa noteikti ir vērienīgāka par pašu parku, bet neko daudz nesūdzamies, ne jau tas bija mūsu galamērķis Minskā.
Uzvaras garša
Pēc uzvaras pār Kazahstānu esam emocionāli atvērušies, enerģijas pilni un apmierināti. Kopā ar citiem Latvijas faniem sarkanbaltsarkanā barā plūstam ārā no arēnas un esam vienkārši laimīgi. Braucot atpakaļ uz mājiņu, pa ceļam izkarinām Latvijas karogu pa busiņa logu, aizrautīgi sveicinām citus latviešus, kas brauc garām un skaļi bļaujam. Sajūta ir neaprakstāmi lieliska.
Kad esam nokļuvuši naktsmītnē, izrādās, ka kaimiņu mājā uz mūsu ielas arī apmetušies latvieši. Nav šaubu, ka svešā zemē latviešiem jāturas kopā, tāpēc aizejam apciemot tautiešus. Viņiem sievas un draudzenes atstātas mājās, paši gana skarbi vīri labākajos gados, dzer vietējo kandžu, nopirktu no saimnieka, un apspriež tikai vienu lietu – protams, hokeju. Neesmu piemērota dzeršanas kompānija, tomēr nenoraidu saimnieku viesmīlību un pirmo reizi izdzeru vienu glāzi šņabja (to pašu vietējo kandžu), jo vietējais kolorīts ir jāizbauda. Līdz pat kauliem iesitas karstuma vilnis un sajūta ir interesanta. Vairāk nemēģinu, toties ar interesi vēroju kompāniju, ko veido tiešām kolorīti personāži. Valoda varētu likt novīst smalkākām ausīm, bet manas iztur visu itin labi. Tik un tā mājup iet nevaru, man ir pienākuma apziņa – visi mani vīrieši laimīgi jānogādā atpakaļ mūsu mājiņā.
Piecas dienas paiet kā viens mirklis un jāpošas mājup. Iepirkšanās Baltkrievijā nesanāca – vai nu cenas saceltas tieši uz čempionātu, vai arī tādas tās ir, bet pārāk neatšķīrās no Latvijas cenām. Bet ne jau tas bija galvenais. Pats labākais, ko paņemt no ceļojuma, ir piedzīvotās sajūtas, jauni iespaidi un vēlme atkal piedzīvot kaut ko tikpat aizraujošu.
Izdevumi:
Hokejas biļetes (3 spēles) – EUR 80 no personas
Mājiņas īre (5 dienas) – EUR 90 no personas
Kopējā kase (degvielai, pārtikai u.c.) – EUR 25 no personas
Suvenīri, pirkumi, pārtika – diviem cilvēkiem EUR 170