Par šādiem rītiem var atdot daudz. Beidzot ir iestājusies sengaidītā ziema, uzsnidzis sniegs un valda tāds izteikts rāmums un patīkams laika sastingums.
Kaķis, tikpat pūkains un balts kā ārā visu nosedzošais sniegs, guļ pie loga un mierpilns vēro balto pasauli.
Uguns krāsnīs un uguns svecēs. Arī sirdī. Fonā skan Ziemassvētku melodijas un kļūst skaidrs, ka ir laiks dekorēt māju. Jo zīlītes ir pabarotas, kaķis arī. Un līdz pat kāju pirktsgaliem ir sajūtams tas, ko banālā kārtā varētu dēvēt par ziemas idilli. Tā tomēr pastāv! Vēl jo vairāk tāpēc, ka pa piesnigušo meža ceļu stirnas nāk ēst ābolus dārzā.
Jādekorē māja un tad jādodas ārā pie ziemas un tas nekas, ka sals nedaudz kniebj degunā. Jāiekniebj pašam salam, lai nedomā, ka esmu aizmirsusi, kā to dara. Jo tādas īstas, sniegotas, dziļas ziemas nav iespējams aizmirst. Un ja šī arī būs tāda, tad es to neaizmirsīšu.
Skaisti!
Vakar paveicās tikt piesnigušā mežā, kad spīdēja saule. Kā pasakā!
Tas gan, nav labākas pastaigu vietas ziemā par piesnigušu mežu! 🙂
arī esmu sniegiem bagātas ziemas fans (:
Ja ziema, tad ziema, ar sniegu un visu, kas tai piederas. 🙂