Vai Tu gribētu satikt Dievu? Uzdot Viņam jautājumus? Saprast, kāpēc uz pasaules ir ciešanas un kāpēc Dievs neiejaucas un nepadara pasauli labāku, ja jau Viņš to ir radījis?
Maks Filipss četrus gadus pēc meitiņas Misijas traģiskās pazušanas joprojām slīgst depresijā un nespēj aizmirst piedzīvotās sāpes un izmisumu. Kādu dienu pastkastītē iekrīt vēstule, ko parakstījis Dievs, ar uzaicinājumu tikties Būdā – vietā, kur tika noslepkavota Maka mazā meitiņa. Lai arī Maks īsti nespēj noticēt iespējai, ka vēstuli tiešām sūtījis Dievs, viņš nolemj apmeklēt būdu un sākas Maka ceļojums sevī pašā un savās attiecībās ar Dievu.
“Būda” ir filozofisks, savā ziņā pamācošs atklāsmes darbs, varbūt kādam grāmatā paustais vēstījums nešķitīs nekas fundamentāli jauns, jo šādu Dieva personificējumu (nav runa par fizisko veidolu) daudzi noteikti jau ir iztēlojušies. Jautājums tikai, cik katrs no mums ikdienā pievēršas domām par to, ko Dievs vēlas no mums un kā mums dzīvot saskaņā ar Viņa likumiem.
Visi cilvēki diemžēl nekad nebūs vienisprātis par to, kāda ir Dieva attieksme pret cilvēkiem un otrādi. Daudzi ar putām uz lūpām aizstāvēs savu vispārpieņemto pārliecību, ka Dievs ir soģis un paši savus likumus pabīdīs zem Dievas gribas. Taču man patika šis Viljama P. Janga Dievs – tik tuvs, tik mīlestības un sāpju pilns, tik pasaulīgs un, jā, arī ievainojams. Neesmu pētījusi reliģiozo ļaužu diskusijas par šo darbu, bet pa ausu galam esmu dzirdējusi, ka daudziem ir pretenzijas, jo Dievs attēlots kā melnādaina sieviete, Svētais gars ir aziātiskas izcelsmes utml. Un tad es iedomājos, ka cilvēki jau tādi ir – viņi daudz vairāk pievērš uzmanību fiziskam veidolam un aizmirst, ka Dievs ir mīlestība. Tik vienkārši.
Šo grāmatu nevar īsti aprakstīt, jo katram tā rosinās pašam savas, padziļinātas pārdomas. Noteikti iesaku šo grāmatu izlasīt pašam vai uzdāvināt kādam sev mīļam cilvēkam, kurš sapinies dzīves līkločos un netiek ārā no nolemtības sajūtas vai arī kuram novēlat smelties mazu daļu no atklāsmes par Dievu, kas uzrunājams par Tēti un kas cep pīrāgus un sagaida tevi mājās smaidīgs un mīlestības pilns, ar miltiem noputējušu priekšautu.
Nobeigumā, manuprāt, labākie citāti no grāmatas:
Attiecību pamatā nekad nav vara, un viens ceļš, kā izvairīties no varas tieksmes, ir labprātīgi ierobežot sevi – kalpot. cilvēki bieži tā dara – saskarē ar vārgajiem un slimajiem, kalpojot tiem, kuru prāts ir apmaldījies, saskarē ar trūcīgajiem, mīlestībā pret ļoti veciem un ļoti jauniem vai pat rūpējoties par kādu, kas ieguvis varu pār viņiem.
Esamība vienmēr iziet ārpus izskata ietvariem, jo izskats ir tikai šķitums. Līdzko tu sāc iepazīt esamību aiz ļoti skaistas vai ļoti neglītas sejas – atkarībā no taviem personīgajiem kritērijiem -, virspusējais šķitums izbālē un apdziest, līdz tam vairs nav nozīmes.
Dievs, kas ir visas esamības pamats, mājo visā, ap visu un caur visu un beidzot parādās savā reālajā būtībā – un jebkāds šķitums, izskats, kas aizsedz realitāti, izgaist un pazūd.
Kā ļaunums, tā tumsa ir izprotami tikai attiecībā pret labo un gaismu; tiem nav nekādas faktiskas esamības (..). Tāpēc, atraujoties no manis, tu iekrīti tumsā. Neatkarības pasludināšana noved pie ļauna, jo, šķirts no manis, tu vari smelties tikai pats no sevis. Tā ir nāve, jo tu esi nošķīris sevi no manis: no Dzīvības.
Tu nevari iegūt varu pār nākotni, jo tā nav reāla un, visticamāk, nekad nebūs reāla. Tu centies spēlēt Dievu, iztēlodamies ļaunumu, no kura baidies, paredzot, ka tas var pārtapt realitātē, un pēc tam centies veidot plānus un paredzēt iespējamības, lai izvairītos no tā, kas tevi baida.
Ja es likvidētu cilvēku izvēles sekas, es iznīcinātu mīlestības iespēju. Mīlestība, kas tiek uzspiesta, vairs nav mīlestība.
Tu nevis vienkārši dzīvo pasaulē, bet pasaule dzīvo tevī. /Frederiks Bīhners/
Kad izvēlies otram piedot, tu paver ceļu mīlestībai.
Ja kaut kam ir nozīme, tad visam ir nozīme. Tā kā tu esi svarīgs, viss, ko tu dari, ir svarīgs. Katru reizi, kad tu piedod, Visums mainās; katru reizi, kad tu pasniedzies un pieskaries kāda sirdij vai dzīvei, pasaule mainās.
3 Comments