Es guļu šūpuļtīklā, iekārtā starp koku un trepēm, baudu Latvijas vasaru un vienlaikus esmu Kolumbijā. Klīstu pa ziedos slīgstošām, bruģētām pilsētiņas Baričaras ielām. Apskatu Medelinas centra greznās ēkas un apaļīgās skulptūras. Apbrīnoju krāsu spēles uz sienām un krustiem sāls katedrālē. Skaista izskatās Las Lajas baznīca, kas netipiski dievnamam ir uzbūvēta nevis kādā paaugstinājumā vai pilsētas centrālajā daļā, bet ielejā, taču nebūt nezaudējot iespaidīgumu. Un tad vēl Karību jūra… Šūpoles krastā izskatās tik vilinošas. Kaut kam tādam ir līdzīgs arī mans sapnis par Karību reģionu.
Klāt jau ceturtā ceļotāja Žiga grāmata – šoreiz par piedzīvoto Dienvidamerikas valstīs Ekvadorā un Kolumbijā. Varu teikt, ka Kolumbijas ceļojums man nebija jaunums, jo bildes un šo to no stāstītā dzirdēju Žiga stāstu vakarā Aizkrauklē. Tas bija foršs pasākums, tāds humorīgs un izzinošs, tāpat kā visas Žiga līdz šim sarakstītās ceļojumu grāmatas.
Ceļojums uz Ekvadoru Žigim sākas ļoti plānoti un organizēti. Nu īstenībā, nē, viņš bija plānojis doties uz Āfriku un 3 dienas pirms ceļa, pērkot aviobiļetes, tomēr izdomā lidot uz pavisam citu pusi. Nu kā saka, arī tur jau ir sava piedzīvojuma garša.
Tā kā esmu lasījusi visas iepriekšējās Žiga grāmatas, jau zinu, ka mani sagaida kilometriem gari klejojumi pa visādas kategorijas ieliņām lielākās un mazākās abu valstu pilsētās, dabas vai nacionālo parku apmeklējumi, īss ieskats pilsētu un apskates vietu vēstures līkločos, hosteļu pieredze, pārbraucieni lūžņveidīgos autobusos vai dīvainos vilcienos, kaulēšanās mēģinājumi, epizodiskas tikšanās ar vietējiem un citiem ceļiniekiem, budžeta varianti ēšanai, nakšņošanai, transportam, asprātīgas piezīmes un humorīgi Žiga vērojumi par vietējo sadzīvi un visu, ko redz ceļotāja skatiens.
Aiz lielās patikas pret Žiga stāstījuma manieri pēc izlasīšanas vēl negribējās šķirties no ceļojuma sajūtas un ķēros pārlasīt vēlreiz pārējās viņa izdotās grāmatas (“Centrālamerika pāris mēnešos” un “Dienvidaustrumāzija pāris mēnešos”, pirmā par Dienvidameriku man nav iegādāta, to toreiz paņēmu bibliotēkā, kas īstenībā ir unikāla situācija, jo principā bibliotēkas nemaz nepaspēj tikt pie Žiga grāmatām). Uhh, bauda lasīt! Tad, kad gribas pasmieties, uzlabot sev garastāvokli, pie reizes arī uzzināt, kā iet budžeta ceļotājam eksotiskās zemēs, tad Žigimanta Krēsliņa grāmatas ir īstā izvēle. Un vēl tas latviskais domāšanas veids un izturība, kas piemīt mums, latviešiem, te arī jūtama. Nu ir daži ārzemnieki tizli, ir, un svarīgi mums nekad nekļūt tik tizliem un iegrimušiem savā komfortā, lai baidītos no, nezinu, jaunas pieredzes, gariem pārgājieniem, salīšanas vai citu kultūru iepazīšanas, balstoties uz stereotipiskiem, medijos kultivētiem priekšstatiem. Ceļojumi norūda un paplašina redzesloku, liek novērtēt to, kas ir mums, un ar cieņu izturēties pret citām kultūrām, tautām un zemēm. Ne visiem tas tā ir, protams, jo cilvēki ir dažādi, bet man šķiet, ka jebkurš ceļojums, pat ja tas ir veikts grāmatu lappusēs, bagātina mani un rada vēlmi iepazīt arvien jaunas vietas.
Ar nepacietību gaidu nākamās grāmatas, jo zinu, ka vajadzētu tapt arī ceļojuma aprakstiem par Austrāliju, Jaunzēlandi, Eiropu, Āfriku, ASV.
Man pašai ir sastādīti divi saraksti – viens ar valstīm un vietām, kurās esmu bijusi, un otrs ar valstīm, kuras vēlos apmeklēt. Pirmajā ir 18 valstis, otrajā kādas 35. Ir ko darīt tuvākajā nākotnē. Galvenais – nojaukt robežas savā galvā un ļauties piedzīvojuma sajūtai, lai tā aizved un ļauj sajust, ka neplānotais bieži vien ir tieši tas, kas mums ir vajadzīgs 🙂
Nobeigumā daži efektīgi citāti, bet, ticiet, tādu ir pilna grāmata un visus pieminēt nemaz nav iespējams un nav vajadzīgs:
Tikmēr var pavērot vietējos suņus, no kuriem viens vēl ir kucēns, bet pēc saplosītā purna izskatās, ka ieguvis 100 gadu pieredzi šai saulē. Viņa mamma, kas vispār izskatās, ir izgājusi cauri visiem gulagiem, pēdējos gadus 40 nostrādājusi rūdas raktuvēs un šobrīd ir ikgadējā desmit minūšu atvaļinājumā.
Saimniece prasa, vai nevēlos vēl vienu alu. Es ļoti vēlos, bet, paskatījies uz jaunāko meiteni, pārdomāju. Jo skries jau atkal viņa un, nedod Dievs, kaut kur starp suņiem piedzemdēs. Izaugs kaut kāds Tarzāns, kurš vēlākos gados ieradīsies atriebt savu māti. Nē, nē, tik ļoti es alu negribu.
Saku, ka es principā tādā vieglā parādes solī gribēju izskriet zilo trasi, bet bla, bla, bla, bišķ sāp kājiņa, bišķ rociņa, īsti nav laika, mājās kartupeļi vārās un tā… kādu trasi ieteiksiet? Uzreiz skan atbilde – balto! Un viņš sāk mani reģistrēt. Pag! Kādu balto? Baltā ir trase lielā tēvijas kara veterāniem un cilvēkiem pēc 100 gadu vecuma! Es lasīju, ka to var iziet 25 minūtēs. Kāpēc viņš par mani ņirgājas? Reindžers saka, ka balto un pāris stundās gan jau es tikšu galā.
Man ir jānosauc vārds, uzvārds, vecums un valsts. Pareizi viņš ieraksta tikai vecumu. Vārds skan pēc kaut kāda Zuahimdžolo, uzvārds Kraislers. Pie valsts ieraksta Bulgāriju. Man nepatīk Bulgārija. Sūds ar Kraisleru, bet Bulgāriju, lūdzu, izlabojiet!
Karmena atplaukst smaidā un saka, ka viņu firma garantē neaizmirstamus mirkļus. Ceru, ka tas nav domāts, ka tevi noved krāterī un tad izvelk trepes vai braucienā dodamies ar mašīnu bez bremzēm.
Žiga Youtube kanāls
Facebook lapa “Žiga ceļojumi. Nu un pārējā figņa”