Pirmo Žiga jeb dēkainā ceļotāja un Youtube blogera Žigimanta Krēsliņa grāmatu “Dienvidamerika pāris mēnešos” izlasīju ar lielu entuziasmu un patiku (atsauksme). Šobrīd tā jau ir izķerta. Nu kārta otrajai, kas vedina iepazīt Centrālamerikas valstis Gvatemalu, Hondurasu, Nikaragvu, Kostariku un Salvadoru.
Vispār es gribu teikt tikai vienu – pavisam noteikti izlasiet šo un arī pirmo grāmatu. Pat ja jums ceļojumu apraksti šķiet garlaicīgi un neinteresanti, šis noteikti nav tas gadījums. Valoda ir koša, sulīga, ļoti daudz humorīgu aprakstu, ar asprātībām un prātīgu devu veselīga sarkasma. Stāstījums ar dažiem piparotākiem vārdiem, bet nav ne pārlieku rupjš vai kaitinošs, kā dažiem šķiet (esmu redzējusi dažus viedokļus grāmatnieku grupās, kā vienmēr, tie, kas nav lasījuši, jau māk “nolikt” gan autoru, gan grāmatu, bet realitātē apzog paši sevi ar savu aprobežoto skatījumu). Ir jāprot atšķirt publiskais tēls internetā no cilvēka paša identitātes un spējām.
Nu lūk, var tikai apbrīnot Žiga dēkaino ceļošanas veidu – bez liekām ekstrām, maksimāli lētāki hosteļi (cenu vēl papildus nokaulējot), pārvietošanās ar vietējiem čikenbusiem (apraksti par tiem ir reāli smieklīgi), nu protams, iepazīstam arī vietējās tautas un gan pilsētu, gan valstu attīstības vēsturi. Var uzzināt tiešām ļoti daudz jaunas informācijas un nu man ir lielāka skaidrība, kā dzīvo vietējie Žiga apceļotajās valstīs un kāpēc tur ir tāda situācija, kāda ir.
Šur tur Žigis paliek pie vietējiem dīvainīšiem nakšņot un tādā veidā pa tiešo var redzēt, kā dzīvo paši iedzīvotāji. Arī citi ceļotāji tiek satikti un to vidū arī visādi kuriozi gadās. No dažām situācijām kļūst saprotams, kāpēc daudzās valstīs vietējie izmanto un krāpj tūristus – jo paši tūristi ļauj sevi krāpt, nepārbauda cenas, nekaulējas, ļauj sev iestāstīt visu ko. Un tad tiek nosauktas pat nekaunīgi augstas cenas ar domu, ka varbūt maksās ar. Un parasti tūristi maksā arī. Žiga grāmatas var arī izmantot kā rokasgrāmatu kaulēšanās apgūšanā, jo to var un ir ieteicams darīt visur.
Izkāpjot Rivas, uzreiz klāt ir taksisti, kas stāsta, ka līdz prāmim ir apmēram septiņas diennaktis jāiet, tas ir tālu, bet viņi mūs var izglābt. Trīs zaļie no deguna, un mūs pieved pie biļešu kasēm. Visi aiz sajūsmas bez maz sāk spiegt, un vispārējā idiotisma uzvarā skaidru prātu saglabāju vien es. Jau vakar paskatījos, ka līdz prāmim ir kādi 6 kilometri un taksis labākajā gadījumā var izmaksāt 3 zaļos no mašīnas, bet, zinot Nikaragvas cenas, apmēram 1 dolāru.
Mani ļoti ieinteresēja šis autora ieskats Centrālamerikā, tāda sajūta, ka gandrīz vai pati visus tempļu kompleksus, mazpilsētas un galvaspilsētas būtu izstaigājusi un izbraukājusi.
Autobuss jau stāv un gaida pasažierus. Daudz nav. Bet ir ļoti agrs. Mazliet padīdījies, šoferis sāk braukt. Pabraucam mazliet tālāk no centra un apstājamies. Šoferis izvelk avīzi un sāk lasīt. Es viņu saprotu. Nu kā tu dosies reisā, neko nezinot, kas pasaulē notiek? Varbūt atklāta jauna skola, vai Tikalas piramīdas sagaidījušas savu simt tūkstošo apmeklētāju, bet tu kā lohs stūrē un neko nezini…
Youtube kanālā Žigim ir arī maigajām ausīm domātie ceļojumu stāsti. Ļoti gaidu nākamās grāmatas, sevišķi par Austrāliju un Jaunzēlandi, kas ir valstis, kuras plānoju apmeklēt.
Žiga Youtube kanāls
Facebook lapa “Žiga ceļojumi. Nu un pārējā figņa”
3 Comments