Laipni lūdzam Sardīnijas viesu namā “Asandira”! Vēlaties izbaudīt īstu sardu aitkopju ikdienu? Lūdzu! Gribat redzēt kā slauc, baro un gana aitas, kastrē aunus? Nekādu problēmu! Šeit varat gan gulēt ganu būdiņās, gan mieloties ar oglēs ceptu jērgaļu, vārdu sakot, baudīt vietējo kolorītu pilniem malkiem! Un gribētāji nav tālu jāmeklē. No turīgajām Eiropas valstīm uz Asandiru sabrauc tūristi, ka biezs, lai izbaudītu sarūpēto, izskaistināti autentisko aitu ganu sadzīvi.
Tikai kāpēc gan šorīt pār tik iecienīto Asandiru vējo deguma smārds? Kādēļ saimnieks, bijušais aitu gans Kostantino Saru, ko dēvē par Veco, klusi laipo gar viesu nama izdeguļiem un sajūt milzīgu kaunu? Kas novedis šo vietu līdz galējai iznīcībai? Vietu, ko Vecā dēls Mario un viņa dāņu draudzene Grēte, abi pārvākušies no labi apmaksātiem darbiem ārzemēs uz Mario dzimto salu, uzcēluši Sardīnijas augstienē, lai piepildītu kvēlu sapni par senatnīgu viesu namu, par spīti tam, ka Vecajam nav pa prātam tāda māžošanās un teātra spēlēšana, kādu grib ieviest jaunie?
Šis nav uzpucēts humorīgs pastāstiņš par to, kā ārzemēs pabijušie izlemj mainīt dzīvi un ar vietējo, pārsvarā nemākulīgo, celtnieku palīdzību uzbliež smuku namu skaistā, saules pielietā Vidusjūras salā un brokastīs ar divriteni brauc pēc kruasāniem uz tuvāko ciema maiznīcu. Te ir tāds kā paskarbs iekšējais monologs, ko grāmatas garumā izvērš Vecais – īsts vēju un dzīves apbružāts sardīnietis no matu galiņiem līdz papēžiem, kurš nesaprot mūsdienu gājienus un tā īsti arī neakceptē visādas modīgas padarīšanas, ko grib jaunie. Var teikt, nujā, vecums jau tāds ir, bet nē, es ļoti labi sapratu Vecā domu gājienu un grāmatas gaitā man pašai Asandira sāka ja ne gluži riebties, tad nepatikt.
Un tādas vietas ir daudzas, izveidoties tikai tūristu ērtībām un izklaidei, it kā autentiskas, bet mākslīgi uzturētas vietējā dzīvesveida saliņas. Un ja vēl to mākslīgumu var just cauri, tā, ka tas jau šķiet derdzīgs, tomēr citi par to uzjautrinās, jo nezin kontekstu, tad arī ir saprotama Kostantino attieksme.
Grāmata ar piešprici, tāda savdabīga, ar savu domu graudu, ar mēģinājumu palūkoties uz tūrisma invāziju no vietējo skatupunkta, lai saprastu, kur tas viss ir mazliet aizgājis šķērsām, pie reizes ar interesi iepazinos arī ar sardu ikdienu un tradicionālajām norisēm.
Izdevniecība “Latvijas Mediji”