KĀPĒC TEV BIJA JĀAIZIET..

Šis ieraksts nebūs par grāmatām vai ceļojumiem (un domāju, ka tādi nebūs vēl ļoti ilgu laiku). Šis būs pārdomām veltīts raksts, varbūt noderīgs tiem, kuru pasauli jebkad ir aptumšojušas vai aptumšo dziļas sēras. Man tās ir jāizrunā, jānostāsta no sevis nost, lai var dzīvot kaut kā nebūt tālāk.

25.maijā pēkšņi un negaidīti 58 gadu vecumā mūžībā aizgāja mana mamma, mans mammuks, viens no diviem man tuvākajiem cilvēkiem uz šīs pasaules. Vēl sprigana, darba dunas pārņemta, rosīga, vienmēr omulīga un gādīga, priecīga par gaidāmo mazbērniņu, kuram jānāk pasaulē jūlija sākumā. Viņa nomira savā dzīvoklī, ātri un pēkšņi, iemesls – kardiomiopātija.

Nākamajā dienā, kad netikām iekšā dzīvoklī, vīrs izsauca glābējus un tajā mirklī, kad viņš nonāca lejā un asarām acīs pateica, ka mammas vairs nav, mana pasaule mainījās uz neatgriešanos. Tajā brīdī un arī tagad es joprojām nespēju to pieņemt. Tas ir kā murgs, kurā es katru rītu pamostos atkal un atkal. Pirmā nedēļa pagāja briesmīgi, gatavojoties bērēm. Vēl tikai nedēļu pirms aiziešanas mēs ar mammuku bijām pie viņas vecāku kapiņiem, visu sakārtojām, bet jau tagad, nedēļu vēlāk, man bija jāizvēlas zārks viņai pašai. Tās sāpes bija neizturamas. Bija tādi, kas teica, ka pēc bērēm paliks vieglāk. Nepalika vis. Pēc bērēm katra jauna diena nāca ar apjausmu, ka kopā ar mammuku man jāapbedī arī mūsu plānotie darbi, mani sapņi par to, kā es viņai ielikšu rokās mazo susuru un redzēšu viņas prieku un laimes asaras, es zinu, ka tā būtu bijis. Par to, kā viņa brauktu pie manis palīdzēt auklēt, jo mēs dzīvojām tik tuvu. Kā mēs sēdētu dārzā visi četri un baudītu vasaras siltās dienas. Man ir jāraud par to, ka viņa tā arī netika pie savas jaunās mašīnas, kas pienāca dienu pirms viņas aiziešanas un par ko tik ļoti jūsmoja. Par to, ka mēs tomēr nepavadīsim šo vasaru un arī nākamos gadus kopā…

Pasaule ir mainījusies briesmīgā, neizturami traģiskā veidā. Pats sāpīgākais šajā visā ir tas,  ka viņai bija jāaiziet tieši šobrīd, kad līdz viņas mazbērniņa dzimšanai bija palicis aptuveni mēnesis. Par to man sirds sāp visvairāk, jo vēl tagad atceros ovācijas un prieka asaras, kad pateicām par mazo. Viņa man vēlāk priecīgi stāstīja, ka sākot pievērst uzmanību mazuļu zeķītēm, kam iepriekš gājusi garām neievērojot. Un iemācīs mazbērnam gatavot visādus gardumus, jo tas ir viņas hobijs. Saviem darba kolēģiem mamma solīja uzklāt svinību galdu dienā, kad piedzims mazais. Viņa vēl tā gribēja dzīvot. Man tik ļoti sāp, ka mazais neiepazīs vecmāmiņu.

Ir tik neizturami piedzīvot visas sēru stadijas, bet tam ir jāiziet cauri – protams, ka ir gan vainas apziņa, soda sajūta, neticība, noliegums, ticības zudums pasaulei, neizpratne, nosodījums, bezgalīgas dusmas un sajūta, ka kāds man un mammai ir nodarījis pāri. Taču ar prātu es saprotu, ka neviens un nekad nezina, kurā brīdī aprausies dzīves ceļš. Bērniem agri vai vēlu ir jāapbedī savi vecāki, sliktāk, ja ir otrādi. Ja sākotnēji mammas aiziešana likās kā sods par kādu manu vainu, tad lēnām kļūst skaidrs, ka Liktenis, Dievs vai Augstākais spēks nesūta nāvi kā sodu. Nāve ir tikpat dabiska kā dzīve. Tā ir daļa no likteņa, nevis vainas pierādījums. Tikai ir  grūti pieņemt, ka mans tuvai cilvēks, kurš vienmēr bija zvana attālumā, kurš tik ļoti palīdzēja un kura klātbūtne mierināja, ir prom no šīs pasaules.

Lai arī cik netaisni un nežēlīgi šis viss šķiet, tagad es redzu zīmes no pagātnes, kas, iespējams, liecināja, ka mūsu kopīgais laiks uz šīs zemes nebūs tik ilgs, kā cerējām. Šīs zīmes man kalpo kā mierinājums. Kopš aizgāju atvaļinājumā februāra beigās, mēs ar mammu pēdējos trīs mēnešus tikāmies ļoti bieži. Arī iepriekš vismaz reizi nedēļā, jo dzīvojām tik 15 km attālumā un nedēļas nogalēs viņa atbrauca pie mums, taču nu man bija vairāk brīva laika un es ciemojos pie viņas darbā, kopā staigājām pa veikaliem, skatījāmies pārraides un kopīgi gatavojām. Es izprasīju mammai un pierakstīju viņas ēdienu receptes, vēl nodomājot, ka tas jāizdara, kamēr viņa vēl ir. Mēs negaidījām labākus laikus, aizbraucām uz jauno armēņu restorānu.

Un tagad es domāju, ka tie vārdi un atmiņas par kopīgajiem brīžiem mani nedaudz glābj šobrīd, kad sāpes tik neizturami plosa sirdi. Un man ir prieks, ka mēs ar mammu aizbraucām uz Briseli ekskursijā aprīlī, jo viņa bija tik priecīga par šo ceļojumu, tik aktīvi šopingoja, jo tas viņai ļoti patika. Viņa vēl gribēja izgatavot ceļojuma bildes, bet nepaspēja…

Man ir prieks, ka mēs tik daudz paspējām izdarīt, bet vienlaikus sāp, jo daudzi sapņi tā arī paliks nepiepildīti. Mēs aizvedām mammu uz Itāliju, kas vienmēr bijusi viņas sapņu zeme, mēs braucām uz Horvātiju, Tallinu, Austriju, Viļņu, Berlīni, Stokholmu. Mēs bijām Prāta Vētras tūrē, Ziemassvētku koncertā Siguldā un ar lielu entuziasmu apmeklējām muzejus un veikalus Rīgā…

Tukšums sirdī paliks vienmēr, jo mammas vietu neaizpildīs neviens.  Acu priekšā man slīd pēdējā diena, ko pavadījām kopā, tā diena, kad mamma nomira. Mēs bijām pilsētā, pēc tam viņa atveda mani mājās un mēs sēdējām virtuvē, runājāmies. Viņa palūkojās uz mazuļa drēbītēm, ko biju nolikusi netālu, bet es viņai neparādīju, kaut kā domāju, ka gan jau nākamreiz. Un mamma aizbrauca ar savu mazo auto un tā bija pēdējā reize, kad es viņu redzēju…

Mamma atnāca pie manis sapnī trīs reizes. Pirmās divas reizes bija tā, it kā viņa turpinātu savus darbus, mēs īstenojām savus plānus, savukārt trešajā reizē mamma teica, ka tas viņai arī bijis negaidīti, taču viņa man atsūtīšot palīgu, kad mazais būs piedzimis, lai man ir vieglāk…

Šobrīd ir periods, kad gandrīz viss atgādina mammu, katru dienu ir sāpes un neizmērojams tukšums. Nebūs vairs, kas atbrauc pie mums, nebūs vecmāmiņas mazajam, kas lutina ar gardumiem, nebūs smieklīgo stāstu par viņas darbu un piedzīvojumiem, nebūs gādības un silta glāsta, nebūs, kam paprasīt padomu, kam pazvanīt…

Es zinu, ka mēs tiksimies, mammu, man tikai tevis ļoti, ļoti pietrūkst…