Otrā Mēness hroniku grāmata “Skārleta” turpina notikumus, kas aizsākās sērijas pirmajā daļā “Sindera” (atsauksme). Pēc liktenīgā balles apmeklējuma Sindera ir apcietināta, politiskā situācijā Austrumu Sadraudzībā ir kļuvusi vēl nestabilāka un princim ir jāapsver, vai glābt savu valsti un tautu un izpildīt nežēlīgās Mēness karalienes Levanas prasību – kļūt par viņas vīru. Sindera izlaužas no cietuma kopā ar bezkaunīgo brunču mednieku un blēdi kapteini Tornu un abi kļūst par sabiedrotajiem cīņā ne tikai pret karalieni Levanu, bet visu Austrumu Sadraudzību, ko pēc tēva nāves pārvalda jaunais princis Kaito.
Tikmēr mazā franču pilsētiņā Rjē jaunā Skārleta meklē savu pazudušo vecmāmiņu un nejauši iepazīstas ar ielu cīkstoni Vilku, kurš piesakās Skārletai palīdzēt. Lai arī Vilks šķiet aizdomīgs, meitene piekrīt un viņu gaitas ved uz Parīzi, kur liktenis tos saved kopā ar bēgļiem Sinderu un kapteini Tornu. Apvienojot spēkus, viņi mēģina stāties pretī ienaidniekiem. Bet ko darīt, ja reizēm nākas stāties pretī arī draugiem?
Šajā daļā situācija kļūst arvien bīstamāka, nākotnes draudi – lielāki un sarežģījumi – nopietnāki. Politiskās intrigas iegūst jaunus apmērus, kuru katru mirkli var sākties karš, ja jaunais imperators Kaito nepiekritīs Mēness karalistes nosacījumiem. Tomēr arī šo prasību izpilde var nozīmēt draudus visai Zemei, jo kļūst zināms, ka karaliene Levana pulcē nežēlīgu cīnītāju armiju. Vairākiem personāžiem nākas pieņemt grūtus lēmumus un tas viss rada ārkārtīgi lielu spriedzi un nezināmu iznākumu. Arī lasīšanas ātrums šajā grāmatā ir būtiski pieaudzis, jo tik aizraujošs sižets, politisko un romantisko intrigu savērpums sen nebija gadījies. Notikumi risinās strauji, iesaistot arvien jaunus pasaku personāžus. Lai arī balstīts uz klasisko pasaku elementiem, viss stāsts šķiet loģisks. Nav jau nekas ārkārtīgi oriģināls, taču pietiekami izklaidējošs un aizrautīgs, lai ieraktos stāstā līdz ausīm un ar aizturētu elpu sekotu līdzi varoņu gaitām.
Jaunie tēli – Skārleta un Vilks ir diezgan interesanti un vērot viņu savstarpējo attiecību saspēli ir daudz aizraujošāk nekā Sinderas un prinča Kaito neveiklās un nodeldētās jūtu izpausmes. Tomēr jāsaka, ka arī Kaito šoreiz ir daudz lielāka loma kā pirmajā grāmatā un, lai arī viņi ar Sinderu ir šķirti, viņu savstarpējā mijiedarbošanās turpinās caur citiem grāmatas notikumiem. Labi ir tas, ka paralēli nelielajai romantikas devai, liels uzsvars ir uz politisko situāciju risināšanu un cilvēces pamatvērtībām – brīvību, līdztiesību un mūzžseno jautājumu, vai mērķis attaisno līdzekļus.
Humora devu nodrošina spriganie dialogi un joki, kas piedod grāmatai jauneklīgu šarmu. Beidzot lasīt otru grāmatu, roka jau stiepjas pēc trešā turpinājuma “Kresa” (atsauksme), kas mūs iepazīstinās ar Salātlapiņas līdzinieci Krescentu – meiteni, kas gadiem ieslodzīta satelītā un kļuvusi par meistarīgu hakeri.
3 Comments