“Grāmata ir gan par ceļa mērķi, gan noieto ceļu, gan ceļa gājēju, gan ceļā sastapto.”
Viennozīmīgi labākā no šī gada lasītajām grāmatām. Nespēju pat izstāstīt, cik ļoti! Noteikti izlasītu vēl kādu Agneses Cimdiņas pētījumu, ja būs.
Vai mēs kādreiz apmeklēsim emirātiešu saimniecības zaļos dārzus tuksneša vidū? Vai iefiltrēsimies kamieļu skriešanas pasākuma vidū, kur rīta agrumā tuksnesī tikai sev vien zināmā vietā sapulcējas vietējie emirātieši un trenē savus simtiem tūkstošu vērtos sacensību kamieļus? Vai dosimies uz biznesa sarunu AAE ministrijā un tiksim ievesti aizturēšanas kabinetā pārāk īsu svārku dēļ? Droši vien daudzi to nepiedzīvos un tieši tāpēc šo visu un vēl daudz ko citu varam pieredzēt Agneses Cimdiņas antrolopoģiskajā izpētes braucienā uz Kāpai (paldies, Frenk Herbert, ka man ir atsauce!) līdzīgu valsti.
Šis nav sauss pētījums. Šis ir sievietes pētnieces ceļojums uz konservatīvisma un tuksneša karstās elpas ieskautu pasaules daļu, ar padziļinātu un reibinošu ieskatu turīgo arābu ikdienas dzīvē, uztverē, sadarbības modeļos un pārliecībā. Šis ir kultūras pieredzes stāsts, antropoloģisks pētījums, kā dzīvē un uzņēmējdarbībā īstenojas pasaka par nabadzīgo arābu zemi, kas vienas desmitgades laikā kļuva stāvus bagāta un par sekām, kas neizbēgami iestāsies, dzīvojot pārlaicīgā greznībā, izmantojot izsīkstošos ūdens resursus.
Arābu pasaka īsumā: mazajos piekrastes ciematos – Raselhaimā, Sārdžā, Abū Dabī un Dubaijā – pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados mita galvenokārt zvejnieki, pērļu zvejnieki un jūrasbraucēji, kas guva iztiku vienīgi no jūras un vadīja grūtu dzīvi. Iekšzemē beduīni audzēja dateļpalmas un turēja kamieļus.
Neviens nevarēja iedomāties, ka vienas desmitgades laikā dzīve Persijas līča valstīs drastiski mainīsies, jo tiks atklātas naftas un dabasgāzes iegulas un 1962.gadā Emirāti eksportēs savu pirmo naftas kravu.
Šī apbrīnojami aizraujošā monogrāfija uz visiem laikiem mainīja manu priekšstatu par Arābu līča reģionu. Daudz ko var pārdomāt par saviem paradumiem, Eiropas zaļo kursu un ilgtspēju kopumā.
Protams, mēs jau varam kratīt dūri attīstīto arābu valstu virzienā, par to, ka savus plašos botāniskos dārzus, dizaina viesnīcas, sniega parkus tuksneša vidū, palmu formāta salas un grandizos, pasaulē izsmalcinātākos tirdzniecības centrus viņi būvē par naftas naudu un noplicina jūras ekosistēmu ūdens atsāļošanas tehnoloģiju ietekmē, bet vai mēs paši esam tik ļoti apzinīgāki?
Mēs protestējam par cieši nostiprinātajiem plastmasas pudeļu korķiem, neaizdomājoties, ka tas tiek darīts, lai tie nenonāk apkārtējā vidē, jo cilvēki pat nevīžo pēc izlietošanas uzskrūvēt korķus atpakaļ.
Var šķirot visu, ko iespējams atšķirot. Var izvēlēties nepirkt produktus ar pamatīgu plastmasas kārtu apkārt, tā vietā izvēloties kaut ko citu, kas nerada mikroplastmasu.
Var aizvest bērnus uz Getliņiem ekskursijā, lai parādītu, ka planētas resursi nav bezgalīgi un kaut kur tiem atkritumiem jāpaliek.
Plastmasas maisiņu vietā var sadūšoties nopirkt daudzreizlietojamos maisiņus dārzeņiem un augļiem.
Var pameklēt, kur apkārtnē nopirkt izlejamo veļas līdzekli, auto vējstiklu šķidrumu, šampūnu, trauku līdzekli.
Protams, tie ir mazi soļi vides apzināšanās virzienā. Bet labāk tā, nekā neapzināties realitāti.
Citāti:
Ja ar Statoil tehnoloģiju var iegūt vairāk naftas videi nekaitīgākā veidā, ja Statoil var uzstādīt oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas iekārtas, lai ierobežotu oglekļa dioksīda emisijas atmosfērā, un ja Statoil izmanto elektriskās, nevis gāzes turbīnas, kāpēc viņu pārbaudītās tehnoloģijas neatvēra durvis uz valsti, kur Co2 izmešu līmenis uz 1 iedzīvotāju ir viens no augstākajiem pasaulē?
Abū Dabī vidējais ūdens patēriņš ir ap 550 l dienā uz vienu iedzīvotāju, tas divkārt pārsniedz vidējo pasaules rādītāju – 180-200 l dienā.
Gruntsūdens resursi līdz 2050.gadam reģionā tiks izsmelti pilnībā.
Kamēr zaļais un tehnoloģiskais turpina savu uzvaras gājienu, manī nostiprinās pārliecība, ka Emirāti un citas Līča valstis pārāk uzstājīgi mēģina ieviest zaļās tehnoloģijas tur, kur tas kļūst par absolūti dārgu, vidi degradējošu un neilgtspējīgu pasākumu.
P.S. Neviens labības lauks fotosesijas laikā necieta, jo mēs izmantojām tehnoloģiskās joslas.
Izdevniecība “Jāņa Rozes apgāds”