Lēna ieniršana Safona pasaulē nav iespējams.
Safons ir atvars, tumšā un biedējošā maģiskā reālisma dzelme, kurā tu tiec ievilkts uz pazušanu jau pirmajā nodaļā. Te ir grāmatu pasaules slavināšana, jo “Eņģeļu spēlē” biezā slāni ir redakcijas, rakstnieki, grāmatnīcas, zudušās grāmatas, atrastās grāmatas, topošās grāmatas… Zudušo grāmatu kapsēta, kas figurē arī “Vēja ēnā”, ir lielisks izgudrojums, kurā, minēšu, noteikti neiebilstu paviesoties ikviens grāmatmīlis. Un vēl ar tādu durvju sargu, haha!
Dāvids vēlas kļūt par rakstnieku. Viņu uzmeklē kāds svešinieks, piedāvājot uzrakstīt tādu grāmatu, kas mainītu pasauli. Drīz vien sāk notikt savādi atgadījumi un Dāvids saprot, ka uz spēles ir viss, kas viņam dārgs.
Nelabajiem līdzīgi ļaundari, naivs, cinisks rakstnieks, kaitinoša asistente, graujoša mīlestība, kā vecos romānos, kuri mazliet smaržo pēc putekļiem un pagātnes, neapdzīvoti nami ar sliktu apdari, aukstiem kamīniem un aizslēgtiem pieliekamajiem kambariem, kuros slēpjas seni noslēpumi. Groteski un maģiski. Pabružātu grāmatu smarža. Čīkstošas kāpnes. Diskusijas ar nelabo (?) par grāmatu nozīmi. Katrs var vilkt paralēles ar mūsdienu pasauli un reliģijām, lasot par to vienu vienīgo grāmatu, ko svešais pieprasa uzrakstīt Dāvidam. Viena dubļu pika gan jāiemet – uz beigām man par daudz bija visas tās tumšās, gotiskās gaisotnes un gala cīņa mani vairs tik ļoti neiespaidoja, bet to norakstu uz faktu, ka grāmatu negausīgi lasīju līdz izlasīju, jo vispār jau atrauties no tās gaisotnes īsti nebiju spējīga. Tā kā ar mēru, ar mēru….
Izdevniecība Zvaigzne ABC.