Līmlapiņu desmiti apliecina, ka Entonijs Dors savaldzināja mani jau ar pirmajiem vārdiem, ar pasakai līdzīgo nodaļu uzbūvi, kas secīgi ietvēra visu varoņu gaitas un vēl jo vairāk ar krāšņajiem teikumiem. Vai tu spētu neļauties eirofiskam reibumam pēc tādiem teikumiem kā “vējam ir tērauda piegarša”, “debesīm pāri atritinās Piena ceļa noskrandušais karogs” un finālā “Tā jau dievi dara – vērpj posta pavedienus cauri mūsu dzīvju audumam tāpēc vien, lai nākamajām paaudzēm būtu dziesma.”
Stāsts stāstā. Entonijs Dors “Putnu pilsēta mākoņos”
Trīs dažādas vietas – Konstantinopole, kosmosa kuģis Argo un Amerika. Trīs dažādi laikmeti – viduslaiki, mūsdienas un nākotne.
Pieci personāži, kuri katrs savā laikā šķetina samezgloto dzīvju audumus. Visus vieno aizlaikos atrastais Antonija Diogēna stāsts par Etonu – naivu puisi, kurš gribēja nokļūt mītiskajā putnu pilsētā augstu mākoņos.
Kurš tēls mani aizkustināja visvairāk? Zēns, kurš gribēja glābt savu pūču mežu no nekustamo īpašumu aģentūras, diemžēl ar nepareizajiem līdzekļiem.
Kad aizšķīru pēdējo lappusi, sameklēju informāciju par Konstantinopoles krišanu un pārbaudīju, vai tiešām pirms Osmaņu impērijas uzbrukuma Konstantinopole tikusi aplenkta 15 reizes un ne reizi neieņemta. Tā gan. Un arī stāsts par Etonu patiesi ir eksistējis.
Grāmatu ņēmu līdzi visur un jā, bija tā ievelkošā sajūta, ko var sniegt lielisks stāstnieks. Pēc izlasīšanas uzliku telefonā pamata attēlu ar pili mākoņos. Lai stāsts turpinās.
“Teksts – grāmata – ir mūža mājas atmiņām par cilvēkiem, kuri pasaulē dzīvojuši pirmāk. Grāmata ir veids, ka atmiņas var nepazust, kad dvēsele jau aizlidojusi.”
“Entonija Dora proza ir kā buramvārdi, viņa radītā pasaule – reizē izaicinoša un trausla. Tā ir virtuoza meditācija par grāmatu alķīmiju. Gaidot burvju trikus, iegūsiet izsmalcinātu stāstījumu. (“Star Tribune”)
Tulkojusi kā allaž izcili Māra Poļakova.
Izdevējs “Zvaigzne ABC”
