08.07.
No rīta pēc mutes mazgāšanas ezerā un pakošanās izbraucam uzreiz pēc 9, lai paspētu uz vilcienu. It kā līdz stacijai no nakšņošanas vietas ir 5 kilometri, bet ar piekrautiem riteņiem gaita ir stipri lēnāka, tāpēc arī jāieplāno laika rezerve. Katrs mazākais uzkalniņš var sagādāt diezgan lielu čammāšanos. Pirmajās dienās var just, cik patiesībā tu esi fiziski attīstīts. Vai neattīstīts. 😊 Laikus ierodamies stacijā un nedaudz izbesījusies par to, ka neizdodas internetā nopirkt vilciena biļetes, atmetu ar roku. Beigās izrādās, ka labi vien ir, jo sanāca nopirkt lētāk uz vietas vilcienā.
Vietas riteņiem ir, taču nedaudz stresa sagādā visas 6 lielās velosomas, kuras jāiekrāmē vagonā, tad jāpiesien riteņi, lai nesagāžas. Vilcienā izdodas palasīt grāmatu, Emīlija paskatās dienas multeņu devu.
Izkāpjam Viļņā, tad laiks aiziet, kamēr uzpildu ūdeni mūsu pudelēs. Līdz autobusam plkst. 14 ir laiks, tāpēc aizejam uz veikalu un papusdienojam tuvējā parkā. Parks gan izskatās ļoti bēdīgi, nevar salīdzināt ar Rīgas centra parkiem.
Pēc tam sagaidām LUX express autobusu ar nelielām bažām par to, ko teiks šoferis par mūsu lielo bagāžu. Viss izrādās mierīgi, šoferi ļoti laipni iebīda riteņus bagāžas nodalījumā, visas somas sakraujam vienā maisā un dodamies 8 stundu braucienā līdz Polijas galvaspilsētai. Ceļot autobusos ir tiešām forši, es palasu grāmatu, tad šo to paskatos ekrānā, tad laiks kaut ko iekost un nemanot pienāk vakars.
Izkāpjam Varšava Zachodnia autoostā. Autoostas ir diezgan baisa vieta ikvienā pilsētā. Un gandrīz 10 vakarā tās ir divtik baisas. Dažādas ieceļotāju kompānijas sēž zālītē pie stacijas ēkas, visur mētājas atkritumi, smakas un smaržas ietin mūs civilizācijas virpulī.
Taču mums diena vēl nav galā. Ir jāatrod naktsmītne. Tā kā Varšavas centrā, protams, telti necelsim, mūsu ideja ir doties 15 km ārpus centra uz Park4night lietotnes ieteikto parciņu pie neliela dīķa, ar atpūtas vietu, soliem un galdu.
Minamies pa naksnīgo Varšavu, veloceliņi te ir lieliski. Gar dzīvojamajiem rajoniem, noliktavu teritorijām, pāri tiltiem aizdodamies līdz Varšavas piepilsētai. Ir jau pavisam tumšs, kad piebraucam pie atpūtas vietas, tā ir tiešām jauka, nost no acīm, lai gan pilsētas vidē. Pāris vietējie tusē pie galdiņa, Hardijs pajautā, vai te droši celt telti. Piekusiens ir pamatīgs, bet vēl jāuzslien telts, jāsagatavo matrači un tad jau naktsmiers.
Ar velo: 18 km
Maršruts: Dukštas (LT) – Viļņa (ar vilcienu), Viļņa – Varšava (PL) (ar autobusu)
09.07.
Lai kā mēs gribētu sapakoties jau agrā rīta stundā, kaut kā nesanāk. Pamostamies superīgajā atpūtas vietā (te ir galds, soli un pat TV!), izvāru rīta putru. Kamēr brokastojam, piebrauc auto, no tā izkāpj un mūsu virzienā dodas dusmīga izskata tante. Protams, ka pirmā doma ir – mūs tūlīt palūgs aizvākties. Nebūtu jau arī liela bēda, jo nakti pārlaiduši jau esam. Taču sieviete tikai poliski uzjautā, vai tā ir mūsu telts, piesaka mest atkritumus miskastē un viss. Izskatās, ka viņa varētu būt no tās vietējās biedrības, kas uzbūvējusi šo atpūtas vietu. Kaut kas līdzīgs vietējam LEADER projektam. Daudz kur var redzēt, ka Polijā par Eiropas fondiem sabūvētas gan šosejas, gan veloceliņi, gan visādas atpūtas zonas.
Braucam atpakaļ uz Varšavas centru, šodienas plānā ir noraut vismaz 300 kilometrus Polijas ceļa ar vilcienu un aizbraukt līdz Katovicei. Plāns ir visnotaļ jauks, taču neesmu ņēmusi vērā tādu kombināciju kā “vasara”, “nedēļas nogale” un “nejēdzīgā poļu satiksme”. Tad, kad es sēdēju mājās un liriski pētīju Polijas vilcienu grafikus, viss smuki saskanēja, es varēju redzēt biļetes par pieņemamām cenām līdz Katovicei vai kur jau sirds vēlējās. Taču šī diena izvērtās nedaudz citādi. Tā kļuva par lūzuma punktu. Parasti ap 3.dienu tā notiek.
Ap 12 dienā nonākam Varšavas Zachodnia dzelzceļa stacijā. Atstāju pārējos ārā pie stacijas ēkas, jo ar riteņiem lejā stacijā doties nav iespējams. Doma pastāvēt pie kases un dabūt biļetes izplēn, tiklīdz ieraugu mega garās rindas pie vienas kases. Pārējās nestrādā. Sākumā tā nešķiet problēma, jo turpat netālu pamanu biļešu automātus, kas taču ir radīti, lai atvieglotu procesu un palīdzētu ļautiņiem tikt pie vēlamajām biļetēm. Wrong! Nepareizi! Polijā biļešu automāti acīmredzot ir radīti, lai iemācītu tūristam pacietības un izturības mākslu. Valodas nomaiņu atrodu ātri, taču pārējais izrādās nepaceļams. Nesanāk atrast, kā biļetei pievienot divriteņus, tad uzmetas kaut kāds errors, tad visādi paziņojumi, kas nenoved līdz iegādes momentam. Pēc kādas pusstundas atmetu ar roku un izlemju stāvēt rindā.
Izstāvējusi rindu, uzzinu tikai to, ka kasiere nerunā angliski, negrib ar mani ielaisties un sūta pie otras kasieres. Tā man parāda telefona numuru, kur zvanīt, ja gribu, lai ar mani runā angliski. Esmu jau totāli izbesījusies, ir karsti, gribas ēst, lejā ir smacīgi, riebjas poļu attieksme pret tūristiem un biļetes vēl pie apvāršņa nespīd. Eju augšā, kur atstāju riteņus un Hardiju, pa ceļam vēl Emīlija čīkst, ka grib frī kartupeļus, taču man viss jau ir piegriezies un nāk raudiens. Šajā mirklī mani nedaudz sagrauj Polijas transporta sistēma. Taču ir arī pozitīvais dienas pagrieziens. Mūs uzrunā poļu pāris, kuri apsēdušies netālu. Meitene iedod savu numuru un uzaicina pārlaist nakti savos īres apartamentos, ja nu mums nelaimējas šodien tikt tālāk ar vilcienu. Vispār jau vasarā šī esot ierasta ikdiena, vilcieni pilni ar poļiem, vietas nav, cilvēki pērkot biļetes mēnesi iepriekš, ja grib brīvdienās kkur nokļūt.
Pēc atelpas mirkļa vēlreiz dodos uzbrukumā poļu dzelzceļa tīklam. Turpat pie kasēm grozās kkāds gados jauns čalītis dzelzceļa logo krekliņā. Uzrunāju viņu ar domu, ka gan jau jaunieši zina angliski. Čalītis izpalīdz patulkot nelaipnajai kasierei manas vajadzības un noskaidroju, ka šodien visas parastā vilciena biļetes ir izpārdotas, jo ir vasara, atvaļinājumi un visa Polija dodas atpūsties tieši šodien un tieši ar vilcienu. Nu neko, tā kā esam piekusuši, aizbraucam līdz tuvējam parkam atvēsināties pie strūklakas un uzkost vēlas pusdienas.
Emīlija vismaz priecīga par iespēju paskraidīt pa ūdeni. Pēc atpūtas spēki ir atgriezušies, aizbraucam uz Varšavas centrālo staciju, nopērku biļetes uz ātro vilcienu vakarā, kas vienīgās pieejamas. Negribas vēl vienu dienu iestrēgt Varšavā.
Vilciens ir ātrs un diezgan ērts, nav pārbāzts. Divriteņus atstājam tamburā, jo vietas tiem vagonā nav.
Vakarā ap 9 izkāpjam Katovicē. Vakarā ap 9 izkāpjam Katovicē. Ir jau satumsis. Dīvaini, bet situācija, kad mēs kaut kur svešā valstī, nezināmā vietā esam nokļuvuši vēlu vakarā ar riteņiem un Emīliju un nezinām, kur paliksim pa nakti, mani nemaz nesatrauc. Laikam tas ir tas piedzīvojuma gars, ko šādas situācijas atmodina. Pa ceļam jau izpētam Par4night vietas un pēc izkāpšanas minam uz noskatīto teritoriju. Pēc 3 kilometriem un braukšanas tumsā gar izgaismoties kapiem (poļiem ļoooti patīk rotāt kapus ar led lukturiem, gaismiņām un mākslīgo ziedu pušķiem) pa grubuļainu zemes ceļu esam ezera krastā un savās naktsmājās.
Ar velo: 13 km
Maršruts: Varšava – Katovice (ar vilcienu)
Iepriekšējais raksts: VELOBRAUCIENS PA POLIJU UN SLOVĀKIJU. Nakts pierobežā un Visagina. #2
Nākamais raksts: VELOBRAUCIENS PA POLIJU UN SLOVĀKIJU – Pie triju valstu robežpunkta #4
2 Comments