Pēdējā laikā es bieži domāju par vietas izjūtu. Angļu valodā to dēvē par sense of place. Pirmo reizi šo jēdzienu iepazinu studiju laikā Cilvēka ģeogrāfijas lekcijās, un man tas uzreiz iepatikās. Starp citu, Cilvēka ģeogrāfija ir ģeogrāfijas nozare, kas pēta modeļus un procesus, kas nosaka cilvēka mijiedarbību ar vidi.
Nu lūk, un vietas izjūta ir emocionālā saikne un cilvēka attiecības ar telpisku vietu, ainavu vai kādu konkrētu teritoriju. Antropologi Stīvens Felds un Kīts Basso definē vietas izjūtu kā emocionālās atklāsmes un pieredzējumu veidus, kā cilvēki iepazīst, iztēlojas, atklāj, izjūt, izdzīvo, izzina vietas, kurās viņi dzīvo vai regulāri uzturas.
Un tieši tāpēc man arī patīk ģeogrāfija, ka tā pēta pat tik šķietami netveramas un filozofiskas tēmas kā cilvēka uztvere, apziņa, emocionālā attieksme kontekstā ar atrašanos konkrētā ģeogrāfiskā vietā. Kāpēc es par to domāju? Tāpēc, ka, manuprāt, lai cilvēks justos viengabalains, savākts un ar pamatu zem kājām, viņam ir jābūt spējīgam atrast to vietu uz zemes, kas viņam liek justies vislabāk, ko viņš sajūt vislabāk, un kas viņam sniedz enerģiju tad, kad viss cits to ir atņēmis.
Pasaule izskatās citādi atkarībā no vietas, kur tu atrodies. Mēs neeksistējam un neuzturamies kaut kādā abstraktā nekurienē. Mēs dzīvojam konkrētā valstī, reģionā, areālā, vietā, ar šai vietai raksturīgu klimatu, reljefu, kultūru, tradīcijām, vienalga, vai mēs par to ikdienā vispār aizdomājamies vai nē.
Man šķiet, ka ceļošana arī attīsta vietas izjūtu. Redzot dažādas kultūras liecības, apdzīvojuma veidus, dabas un cilvēka pārveidotas ainavas, katra no tām raisa citādas emocijas. Ir vietas, kur gribas uzkavēties ilgāk, jo tur valda tāda netverama nostaļģiska sajūta. Man tā ir kalnos, pie jūras, mežos, mazos, viduslaiku tipa ciematiņos, vecās pilīs un muižās. Mēdz teikt – tai vietai ir laba aura. Tas ir tas pats stāsts par vietas izjūtu.
Un tai nav jābūt tikai dabas vietai, cilvēks var justies labi arī pilsētā, metropolēs, . Jautājums tikai, vai cilvēks to apzinās, ka viņš ir saistīts ar vietu, ka ir jārada sevī šī saiknes sajūta, jāpamana vieta un tas, kas to veido. Mūsu mājas ir tur, kur mēs jūtamies vislabāk. Reizēm tikai vajag ļaut sev tā justies. Ļaut saplūst ar vidi, ar vēju, mākoņiem, dabu, reljefu, jūras horizontu, kalnu nogāzēm un koku lapotnēm.
Lai cik daudz es ceļotu, zinu, ka vienmēr mani pārņems nostaļģija, kad atgriezīšos Latvijā, jo tieši te es sajūtu visu kā savu. Tieši te, dodoties mājās un nobraucot mazajā ielejā starp diviem vaļņiem (tāpēc jau man nav zonas :D), gandrīz katru reizi iztēlojos, kā šo ieleju pirms 16 000 gadiem izgrauza ledāja kušanas ūdeņi, sabīdot iežus un morēnas nogulumus apkārtējos pauguros. Kā vietā, kur esmu pašlaik, slējās vairāk kā 2 kilometrus augsts ledājs. Un tas liek saprast, ka Zemes vēsture un visa pasaule ir kaut kas globāls, ka mūsu ikdienas problēmas nav nekas tāds, par ko būtu nemitīgi jāraizējas, ka vajag saglabāt sevī šo vērienīgo pieredzējuma sajūtu – šeit un tagad, jo viss mainās un mēs nekad nezinām, kā būs rīt. Mirklis “šeit un tagad”, un atrašanās šajā konkrētajā vietā ir viss, kas mums ir. Un tas nav maz. Pieredzēt pasauli vien ir brīnums.
Vietas izjūta ir nozīmīga vairākās jomās: piemēram vides aizsardzībā, kultūras pieminekļu aizsardzībā, arī novadpētniecībā un toponīmijā ( valodniecības nozare, kurā tiek pētīti ģeogrāfisku vietu nosaukumi (toponīmi jeb vietvārdi), piemēram, to izcelsme, nozīme un izmantošana). Taču īstenībā spēcīga vietas izjūta ir saistīta ar visu, ko cilvēks spēj un var radīt, atrodoties konkrētā vietā – tātad arī māksla, glezniecība, literatūra, mūzika, dzīvesveids, tradīcijas, apģērba stils utt.
Globalizācija diemžēl standartizē visu, tāpēc vēl jo būtiskāk ir saglabāt vietu autentiskumu un, kas vēl jo nozīmīgi, vispār pamanīt šīs autentiskās īpatnības. Nepazaudēt saikni ar vietu, valsti, zemi, kur dzīvojam. Varbūt miera sajūtu palīdzēs rast iziešana no sevis, no sava problēmu loka un beidzot paraudzīties apkārt un redzēt vietas unikalitāti. Tas palīdz neieciklēties uz sevi, bet sajust sevi kontekstā ar vietu, pie kuras piederi vai kur esi nonācis.
Tas, ko es gribēju pateikt ar šo visu – esi klātesošs, palūkojies uz savu dzīvesvietu, vienalga, vai tas būtu mājas, ainavas, reģiona vai valsts līmenī. Iepazīsti to, izbaudi skaņas, smaržas, krāsas, dabas skatus, izpēti mūsu kultūras tradīcijas, rituālus un mantojumu, jo arī tā ir daļa no vides, kurā dzīvojam, daļa no mūsu senču balsīm, kas ir ieaustas zemē, ainavās, literatūrā, tautastērpos, mūzikā, ēdienos, un galu galā, arī mūsos pašos. Tā ir visaptveroša sevis sakārtošanas sajūta – beidzot saprast pasaules uzbūves likumsakarības un sajust sevi kā daļu no vides, kurā dzīvojam, nevis kā atsevišķu, atrautu vienumu. Un ja tevi nesaista nekas no apkārt esošā, ja nejūties savā īstajā vidē un nespēj iesakņoties, tad kaut kas ir jāmaina.
Ieteikums – padomāt par to, kuras vietas uz Zemes tu izjūti visvairāk, kuras vietas tev dod enerģiju un spēku. Vari uzrakstīt komentāros, man būs interesanti palasīt 😊
Foto: Lielā Liepukalna skatutornis, 2020.
1 Comment