Tagad pēc Kuldīgas ir traki. Traki tāpēc, ka Antonijas kundze, kurai pieder Līvijas apartamenti Kuldīgas centrā, ir uzlikusi nenormāli augstu latiņu visām nākamajām naktsmītnēm, kur es uzturēšos nākotnē. Nepārspīlējot varu teikt, ka viņa ar savu sirsnību un viesmīlību ir naktsmītņu saimnieku TOP trijniekā visā manā ceļošanas pieredzē.
Apartamenti ir mājīgi un ļoti tīri, kaut gan ne jau tas ir galvenais iemesls tādam novērtējumam. Tur ir VISS, tiešām VISS – čības, halāti, kafija, tēja, bērnu šampūns, bērnu mantiņas, vates plāksnes, un tadā – svaigi ziedi vāzē. Un Antonijas kundze vēl noprasa, ko domāju apskatīt, vai pirmo reizi Kuldīgā (nu nē, laikam būs piektā reize jau), ko daru, izbrīnās, kad saku, ka braucu viena pati ar mazo Emīliju ceļot pa Kurzemi (man brīnums, ka citi par to brīnās). Par spīti iebildumiem, Antonijas kundze uznes manu koferi augšstāvā, smejoties, ka visās labās viesnīcās klientam palīdz uznest somas uz istabu. Bet tas vēl nav tas, kas piešķir šiem apartamentiem 10+++. Saimniece apsola no rīta atnest svaigas bulciņas bez nekādas maksas. Un atnes ne tikai tās, arī saldo sieru Emīlijai.
Laiks nav tik karsts un es eju pastaigāt pa sen zināmām vietām un atklāt jaunas. Ieejam Svētās Katrīnas evaņģēliski luteriskajā baznīcā, tur sēž kundzīte, kas trakoti nopriecājas, ieraugot mazo. Uzkāpjam tornī, skats no augšas ir labs, nav ne vainas. Pie baznīcas zied reibinoši sarkanas rozes. Es tādas gribu, tāpēc nobildēju, lai pajautātu rožaudzētavā, kas tā par šķirni. Dodos tālāk pa mazajām, feinajām ielām. Mans atklājums Kuldīgā ir Rumbas ieliņa – skaistas koka mājiņas gar vienu pusi, gar otru – žogs, kuram pāri pārkārušās koku lapotnes. Tāda nošķirtības sajūta, un tas gadsimtu pieskāriens, eh… Kuldīga ar to ir īpaša.
Biju jau aizmirsusi, cik te draudzīgi cilvēki, iet garām, pasmaida vai pasaka kādu frāzi (atšķirīgi no piemēram, Liepājas, kur pirmā frāze, ko dzirdu tirdziņā pie Rožu laukuma – nu, kustēsies, vai nē?!). Tas ir skaidrs, ka cilvēkiem ir dažāds noskaņojums, it īpaši šajā karstajā laikā. Taču neapšaubāmi vietai ir savs raksturs, ko rada arī cilvēki.
Uz gājēju ielas izlemju pagaidīt rindā pie veikala un voilā, ar piecu minūšu starpību satieku divus pazīstamus kuldīdzniekus. Redz, kā notiek.
Aizdevāmies arī uz Ventas peldvietu, bet varēju arī nedoties. Nu, tā peldēšanās tāda nosacīta, upē ir miniatūra peldvieta, līdz ar to sanāk kādi 7 cilvēki kvadrātmetrā, kas plunčājas pa upi. Stūķis, un tā pat nebija brīvdiena. Vietējiem, protams, vismaz kaut kas. Es jau esmu izlaidusies, jo man te tuvumā mājai Zvejnieklīcis un Radžu peldvieta.
Ir forši palikt 2 naktis kādā vietā, tad var nedaudz justies gandrīz kā mājās, atgriežoties apartamentos un zinot, ka man rīt nebūs nekur jābrauc. Bet ilgāk par 2 naktīm gan vienā vietā nevaru. Kņud pēdas un jādodas tālāk. Uz atvadām Antonijas kundze vēl liek Emīlijai izvēlēties kādu no spēļmantām un paņemt līdzi. Tāda sajūta, ka būtu atbraukusi pie radiem. Mīļi.
Pēc ceļojuma atbraukusi mājās, grozu pirkstos stikla eņģelīti, ko saimniece ielikusi man caur pakomātu atsūtītajā zāļu somiņā (to biju aizmirsusi apartamentos). Skatos un domāju – ir pasaulē zelta cilvēki, kuriem ir tik plaša sirds, ka viņi dod nevis tāpēc, ka viņiem kaut ko no tevis vajag, bet tāpēc, ka uz mirkli esat satikušies.
Un tāpēc silti jo silti iesaku – ja sanāk braukt uz Kuldīgas pusi, palieciet pa nakti vai nu pie Antonijas kundzes Līvijas apartamentos vai kādā citā vietā, kur sirds velk. Uzzvaniet Antonijas kundzei un visu sarunāsiet ar atlaidi. 
