Par Santjago ceļa iešanu esmu lasījusi daudz. Arī populārākās grāmatas (Koelju “Burvja piezīmes” un Hapes Kerkelinga “Kādu laiku būšu prom”). Un tad nedaudz palasījos mūsu pašu Zanes Eniņas bloga aprakstus par viņas pieredzi ar Ceļu un īstenībā sapratu, ka visās pieminētajās grāmatās sakrīt daudzas atklāsmes un autoru iespaidi un piedzīvotie neparastie notikumi. Protams, ne jau ceļš ir galvenais, kas maina vai iespaido cilvēkus, kas pa to dodas. Pārmaiņas sevī, ieklausīšanos ikdienas steigas nomāktajā dvēseles balsī, atgriešanos pirmsākumos veicina jebkura atkāpe no ikdienas, jebkura izraušanās no mājas uz ilgāku laiku, jebkurš ceļš, taka vai piedzīvojums). Un tad, ieraugot bibliotēkā Ligijas Zariņas versiju par Santjago ceļa iepazīšanu, nešauboties grābu ciet.
Patīkami, ka arī latvieši raksta par savu pieredzi ar garajiem pārgājieniem. Šis ir ļoti cilvēcīgs, sirsnīgs stāstījums, ar visām atklāsmēm, mazajiem ikdienas brīnumiem, satikšanās momentiem un citu ceļotāju sniegtajiem iedvesmas mirkļiem. No sākuma likās, ka autore ir vecāka par, teiksim, 40 gadiem, kaut kā tā šķita pēc noguruma pakāpes vārdos un teikumos, pēc izteiksmes veida, tomēr pāršķirstot dažas lappuses tālāk sapratu īsto vecumu. Iespējams, tās sākuma sajūtas liecināja, ka autore (vismaz Ceļā sākumā) bija dzīves nogurdināta, galu galā, parasti jau tāpēc cilvēki izvēlas iet Santjago ceļu – lai liktu sev piedzīvot kaut ko ārpus ikdienas, lai mainītu kaut ko, pašiem varbūt pat nezinot, ko īsti). Grāmatas gaitā pilnīgi bija sajūtams, kā Ligija atplaukst un atjaunojas gan garīgi, gan mentāli.
Neteikšu, ka tagad obligāti pati iešu Santjago ceļu. Gan jau ka nē, vismaz ne tuvākajā laikā. Man ir plānā vēl desmitiem vietu, kur aizbraukt. Taču ja Ceļš mani uzrunās caur zīmēm, caur urdošu vēlmi piedzīvot neparasto ikdienā, tad es piekritīšu un došos piedzīvojumā.
Izdevējs: “Jumava”
1 Comment